RSS

Marionetes. – V. Lācis.

02 Oct

Vilis Lācis un citas marionetes (1939 – 1940)

Bonifācijs Daukšts
Pārdomu stūris
Publicēts
17. sep 2009 22:22

Apsviedīgais 1. sekretārs Mihails Vetrovs ieradās Rīgā posmā, kad, kā to apraksta Mariss Vētra, PSRS pilnvarotajai pārstāvniecībai Rīgā (labu kaimiņattiecību demonstrēšanas kontekstā un politiskas balansēšanas spēlē) “neviens velns nemeta līkuma”. Tā “Oktobra revolūciju padomju sūtniecībā svētīja visa Rīgas sāls un pipari – prezidenti, ministri, direktori, ģenerāļi un, saprotams, diplomāti. Ap lielo ēdamgaldu drūzmējās dejotāji, dziedātāji, rakstnieki, aktieri, dzejnieki un citi dižcilvēki. Klāt nebija vienīgi iemīļotā rakstnieka Viļa Lāča un dziedoņa Rūdolfa Bērziņa. Maz ļaužu bija arī no agrākiem sociāldemokrātiem”.
Uz Vili Lāci gan pārāk ilgi nebija jāgaida. Kā atceras LKP Rīgas komitejas loceklis J. Gustsons, 1938. gadā M. Vetrovs jau bija paņēmis iepriekš apdomīgi konspirējušos rakstnieku “savā aizbildniecībā” un 1939. gadā slepenais komunistu mīlētājs jau regulāri un tīksmi sāka piedalīties sūtniecībā organizētajos priekos un kontaktos.
V. Lācis iepazinās arī ar sev liktenīgo sūtniecības padomnieku Ivanu Čičajevu, PSRS “legālās” rezidentūras Latvijā laikā no 1938. līdz 1940. gadam rezidentu. Acīmredzot, jau pirms 1940. gada jūnija Lācim tapa skaidrs, ka žiperīgais, latviešu valodu jau gandrīz apguvušais “visuresošais”, ar vajadzīgajiem “intelektuāļiem” aktīvi kontaktējošais Miša Vetrovs tomēr ir tikai rezidentūras “otrais cilvēks”.
Īstais stratēģis, svarīgais, ar Beriju un Kremli tiešos sakaros esošais Ivans Čičajevs, acīmredzot, kļuva par topošā Kirhenšteina iekšlietu ministra Viļa Lāča politiskās rīcības 1940. gadā galveno iedvesmotāju un noteicēju. Kā zināms, arī vēlākos gados “diplomāts Čičajevs” skaitījās V. Lāča draugs un viņa sovjetisko literāro darbu (epopejas “Vētra” u. c.) iedvesmotājs un ideoloģiskais cenzors.
Savukārt M. Vetrovs daudzus gadus vēlāk uzrakstīja interesantu atskaites poēmu “Aizgājušo gadu darbi” (Ģela minuvših ļet), kurā daudzas slavinošas dzejas rindas bija veltītas revolucionāram biedram Vilim Lācim. Sarakstē, vēstulēs Čičajevam Maskavā (līdz 1963. gadam) V. Lācis parasti lika mīļi sveicināt arī veco paziņu Vetrova un Jemeļjanova (TASS korespondenta 1939.-1940. g. Latvijā) ģimenes. Izpildīt Čičajeva ieteikumu – uzrakstīt viņa uzraudzībā “īstus memuārus” par 1940. gada notikumiem V. Lācis, diemžēl, vilcinājās un nepaguva.
1939. gadā M. Vetrova galvenā redzamā un neredzamā rosīšanās bija saistīta: 1) ar VOKS – “Kulturālās tuvināšanās biedrības – Jaunāko Ziņu” darbinieku sakaru loku; 2) privātiem kontaktiem ar ģenerāli J. Balodi “kara bāzu” izveides un pastāvēšanas sakarā; 3) pretsomu propagandas pasākumiem Latvijā padomju – somu “ziemas kara” laikā; 4) ar kontaktu rašanu un uzturēšanu ar LKP vadības pārstāvjiem.
M. Vetrova rosināta un atbalstīta notika Kulturālās tuvināšanās biedrības priekšsēža profesora Augusta Kirhenšteina un sekretāra Valda Grēviņa vizīte Padomju Savienībā 1939. gada augustā, par kuras norises dziļāko būtību vēl nav pilnīgas informācijas. Rezultējošais fakts “darbam” ar “kultprēzi” Kirhenšteinu ir tāds, ka šis profesors, vitamīnu fanāts, kurš pie krūts nēsāja Triju zvaigžņu ordeņa 4. un 3. šķiru, Latvijas okupācijas vēsturē iegāja kā pirmais numurs Višinska sataisītajā leļļu valdībā.
(Valdis Grēviņš savukārt savas stājas dēļ vēlāk kļuva par asu komunistu uzbrēcienu upuri.)
Interesanti atzīmēt, ka I. Sokolova grāmatā “Vilis Lācis” (krievu val., Rīga, 1980, 152. lpp.) pilnīgi identificē “Kulturālās tuvināšanās biedrību” ar citas valsts – PSRS – biedrību VOKS, rakstot, ka Vilis Lācis,
Elīna Zālīte, jurists A. Jablonskis, mākslinieki R. un T. Suta, G. Līkums, žurnālists P. Blaus, ārsts Lūkins, ģenerālis Dambītis esot “aktīvi strādājuši” VOKS’ā. Nē, tās bija divu dažādu valstu biedrības, gan ar ciešu savstarpēju saikni, taču ne viens un tas pats kontingents. Bet Vilis Lācis nebija arī KTB biedrs. Viņš konspirējās, neafišējās.
Toties ar 37. numuru Vetrova iespaidotās KTB sarakstā figurēja mērenā virziena sociāldemokrāts inženieris J. Jagars – 1940. gada leļļu valdības satiksmes ministrs.
Pēc 1939. gada 5. oktobra Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības (bāzu) līguma noslēgšanas dažās Rīgas sabiedrības grupās parādījās jauns noskaņojums. Ja agrāk Kulturālās tuvināšanās biedrībā pietiekamā skaitā bija grūti sadabūt biedrus pat valdes izveidošanai, tad tagad, vēsturnieka E. Andersona vārdiem runājot, radās biedru pārplūdums. M. Vetrovs, zināms, saprata, ka daļa šo jauno kultsakaru entuziastu nāk vienkārši, lai piekļūtu tuvāk informācijai par Latvijas tuvāko likteni PSRS protektorātā un baudītu mākslas un saviesīgas dzīves vērtības un priekus pašā biedrībā, kā arī draudzīgi padzīvotos PSRS sūtniecības pieņemšanās. Tai pašā laikā Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, līdzīgās biedrībās un līdzīga rakstura sabiedrības grupās risinājās padomju dienestu veiktais vajadzīgu politisko, marionešu vervēšanas darbs pagaidām vēl tikai nojaušamu pārgrozību gadījumam.
Loģiski, ka M. Vetrova iztaustīšanas kontaktu un vervēšanas nodomi fokusējās uz “Jaunāko Ziņu” aprindām, t. s. Latvijas otro ārlietu ministriju, kur blīvējās nozīmīga informācija un liberālu, palaikam arī politiski vaļīgu, pakreisu un egocentrisku uzskatu cilvēki.
1940. gada 18. janvārī Kulturālās tuvināšanās biedrībā nāca jauns uzņemto biedru gāziens. Minēšu – apzinātas izlases veidā – izteiksmīgākos pieplūdējus:
• Pēteris Blaus – “Jaunāko Ziņu” redaktors, nākošais Kirhenšteina valdības sabiedrisko lietu ministrs, bij. 5. Rīgas aizsargu pulka sakaru bataljona 3. rotas komandieris;
• Kalniņš Arvīds – LU profesors, “Jaunāko Ziņu” redaktors;
• Zariņš Heinrihs – “Brīvās Zemes” redaktors;
• Rabācs Kārlis – “Rīta” redaktors;
• Jaunsudrabiņš Jānis – “Jaunākās Ziņas”, atjaunojies;
• Rapa Jānis – izdevniecības direktors-rīkotājs;
• Benjāmiņš Jānis – “Jaunāko Ziņu” šefredaktors;
• Kampe Andrejs – ĀM departamenta direktors.
Un citi. Nereti – kopā ar visām sievām.
Līdzās personām, kuras vēlāk sadarbojās ar okupācijas varas iestādēm, KTB biedru vairākums dvēselē tomēr bija nacionāli un patriotiski jūtoši cilvēki.
Tas lielā mērā izskaidro komunistu “Cīņas” 1940. gada 12. jūlijā publicēto sodīšanos par “melnajiem tuvināšanās biedrības kungiem”, kuru faktiskais pulcinātājs, vadītājs un dancinātājs esot bijis sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš! Tāds ir galēji pretējais vērtējums salīdzinājumā ar dažkārt pausto uzskatu, ka KTB bija viennozīmīgi tikai Vetrova izlolots okupācijas iestāžu kadru vervēšanas perēklis latviešu svaidīgo intelektuāļu vidē.
1940. gada pirmajā pusē M. Vetrovam bija vairākas pilnīgi konfidenciālas tikšanās V. Lāča dzīvoklī ar rakstnieka komunistisko brālēnu Elmāru Briedi, lai nodibinātu kontaktus ar, vēsturnieka O. Niedres vārdiem runājot, “gandrīz neesošo LKP”. 1940. gada maijā notika Vetrova tikšanās ar komunistu aktīvistu Vikentiju Latkovski, vēlāko Kirhenšteina marionešu valdības iekšlietu ministra biedru un Drošības policijas departamenta direktoru.
Vēsturnieks Edgars Andersons apraksta, kā 1940. gada 20. jūnijā Kremļa emisārs Andrejs Višinskis Vetrova pavadībā iesniedza K. Ulmanim pagaidām daļēju Ministru kabineta sarakstu, ko veidoja nenoraidāmas marionetes, un piebilst, ka “Kremlim, protams, šīs personas bija absolūti nepazīstamas, un “Kremlis” šajā gadījumā bija – Višinskis un Vetrovs”. Piebilde tomēr nav vēsturiski patiesa. Nebija tā, ka Kremlis absolūti nepazītu savus ielikteņus. Un vēl – pirmorganizācijas “mehānismā” līdzās Vetrovam darbojās arī viņa šefs Čičajevs. Par visu to – citreiz.

 
Leave a comment

Posted by on 02/10/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: