RSS

Politbirojnieka Rudzutaka Parīzes taka. – No historesku krājuma.

25 Aug

Rudzutaks Parīzē

Stāv rakstīts, ka politbiroja loceklis Jānis Rudzutaks Parīzē ieradies 1928. un 1929. gada ziemā kopā ar vēl diviem ārzemju latviešiem Hermaņiem, kas, starp citu, bija miesīgi brāļi. Pirmais Hermanis, spriežot pēc dokumentiem, strādājis pie Jāņa par personisko sekretāru, bet otrs braucis līdzi “pa savu līniju”, un vēsturei nav zināms, kāda velna pēc, jo viņš bija “Dobroflota” valdes priekšsēža vietnieks, bet Parīzē brīvprātīgus boļševiku flotes atbalstītājus tikpat kā nemanīja.
Pēc ierašanās Parīzē Rudzutaks uzreiz paziņoja, ka viņu šeit visvairāk interesējot tikai divas lietas: Komunāru nošaušanas siena Perlašēzas kapsētā un slavenais priekanams Šabanē ielā. Padomju sūtņa mēģinājumi atrunāt Jāni no otrās lietas palika bez panākumiem. Un tas ir arī saprotams, jo, kā raksta rakstniece Gaļina Serebrjakova, “neviens nekad nebija spējis vājināt Rudzutaka gribasspēku, iedragāt viņa pārliecību par izraudzītās idejas pareizumu”. Augstais viesis kategoriski pieprasīja, lai sūtniecība viņam par pavadoņiem piešķir divus spējīgus sūtniecības sekretārus.
Pa tolaiku pienāca arī vakars, un, raugi, Rudzutaka kompānija, ko veidoja divi brāļi Hermaņi, devās sarkanā luktura virzienā, bet sūtniecības sekretāri Helfands un Diviļkovskis viņus pavadīja. Turklāt pēdējam no viņiem mājās palika sieva komuniste.

Tikmēr jautrais Šabanē ielas nams lielā atvērtībā un gatavībā sagaidīja savu vēsturiski pirmo politbirojnieku.

Biedrs Rudzutaks no Austrumiem tad nu pats personiski aplūkoja visas ievērības cienīgās vietas, kā arī izteica vairākas kritiskas piezīmes par pretimnākošo sieviešu nevērību kuteklīgā jautājumā: “Bet kā viņas gorās!” (Par to atmaskojošs materiāls ir saglabājies Parīzes imperiālistiskajā presē.) Īpaši vērīgi ciemiņš pakavējās pie speciālas nozīmes istabu durvīm, ko viņš saprotoši nosauca par kabinetiem.
Bet numuros pa tolaiku, var teikt, ausīm dzirdami darbojās meistari un politbiroja loceklis ne mazums brīnījās par šīm pūlēm, jo agrāk viņam bijusi pārliecība, ka Francijas tautu ir novājinājusi augšslāņu ekspluatācija, nevis otrādi.
Tad pēkšņi klātesošie pamanīja, ka daži kabineti vēl ir brīvi. To ievēroja arī pats biedrs Rudzutaks un, kā teikts dokumentā, “ar īpašu baudu un apmierinājumu izvietojās šajās istabās, kur viņam parādīja dažādas dejas un kur viņš samaksāja šampanieša vērtību, vairākus tūkstošus franku pilnvērtīgā valūtā”. Meitumājas iekšējā apskate un aptauste turpinājās līdz rītam, kad sāka dziedāt vietējie Francijas gaiļi un citi tamlīdzīgi vokālisti. Reizē ar sauli visa kompānija atgriezās padomju rokās Grenēla ielā, it kā nekas materiālistisks nebūtu noticis.
Te nu jāsaka, ka politbiroja locekļa nakts izpriecas gandrīz vai izraisīja skandālu sūtniecībā, konkrēti – tās partijas šūniņā.
Bet pie visa vainīga bija sekretāra Diviļkovska sieva – biedrene Diviļkovska, kurai ir dažādi nopelni asiņainajā Pilsoņu karā, kā arī pašā Oktobra revolūcijā. Šī skaidrā un taisnā sieviete šo atgadījumu no visām pusēm izvērtēja pilnīgi amorālā aspektā un nonāca pie savtīgiem secinājumiem. Tie bija šādi: Rudzutakam dzert, svešām sievietēm klātesot, ar šīs daudzcietušās sievietes vīru nav cienīgi, tāpēc par brīdinājumu citiem ārpolitikas druvas darbiniekiem jautājums tūdaļ ir izskatāms partijas šūniņā. Zināms, ka nekas no tā tomēr neiznāca…
Un, kad citi klātesošie redzēja šādu kliedzošu netaisnību, arī viņi apskaitās un uzrakstīja kompromitējošu dokumentu taisnības iestādījumiem pašā Maskavā. Anonīmajā ziņojumā viņi atklāja visu rūgto patiesību par to, ka “politbiroja loceklis, tāpat kā Cēzara sieva, varbūt ir ārpus visām aizdomām un paškritikas” (vai kā?), uz ko nevarot mierīgi noraudzīties.
Bet Rudzutaks visu laiku tikai smīnēja (un demonstratīvi atradās ārpus aizdomām), skaidrodams nakts gājiena dēļ sagrauztajiem sūtniecības darbiniekiem, ka viņš vēlējies vienīgi “iepazīties ar buržuāzijas pagrimšanu”, neko vairāk. Taisnības labad gan jāteic, ka visu to pagrimšanu pilnībā viņš nepaguva noskatīties, jo tā tālākturpinājās, turpretī viņam pašam nākamajā dienā bija steidzami jāatgriežas Maskavā maizes darbā…
***
Šis notikums 1930. gadā sakarā ar aktuālo bolševiku partijas “tīrīšanu”, protams, tapa zināms – tiem, kam vajag. Adresēti “A.S.Soļca labvēlīgajai uzmanībai”, šie fakti nesekmīgi figurēja toreizējās tīrīšanas materiālos.
Bet ārzemēs tos pilnīgi atklātā vēstulē publicēja Aleksandra Kerenska rediģētā krievu prese.
“Kompromata” autors droši vien bija 1929. gadā Parīzē uz Rietumiem pārbēgušais padomju sūtniecības darbinieks G.Besedovskis.
Viņa izjūtas arī var saprast.

 
Leave a comment

Posted by on 25/08/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: