Igauņu vēsturnieks faktus no pirksta izzīdis
Magnusa Ilmjerva Stokholmā izdotais pētījums. Bonifācijs Daukšts 3. jūlijs , 2012
Maskavā iznākušajā vēsturnieka Ilmjerva pētījuma tulkojumā no gaisa grābti fakti par „Kulturālās tuvināšanās biedrību ar SPRS* tautām”
Nupat, 2012.gadā, Maskavā iznācis igauņu vēsturnieka Magnusa Ilmjerva 2004.gadā Stokholmā angļu valodā publicētā un plaši noskanējušā pētījuma „Silent Submission. Formation of Foreign Policy of Estonia, Latvia and Lithuania. Period from mid – 1920 – s ti Annexation 1940″ tulkojums krievu valodā. (Izdevēji: Krievijas politiskā enciklopēdija – ROSSPEN un fonds „B.N.Jeļcina prezidenta centrs”).
Pats M.Ilmjervs nesen žurnālā „Jantarnyj most” norādīja, ka „krievu lasītājam piedāvājamais variants nav vārds vārdā precīzs šā pētījuma igauņu un angļu versiju, tāpat arī dienas gaismu vēl neieraudzījušā latviešu varianta tulkojums. Krievu lasītājam domātajā versijā papildus izskaidrotas dažas reālijas…” Tas, jādomā, nevarētu būt nekas slikts.
Slikti ir tas, ka, atšķirot grāmatas 666.lappusi, jau pats tur redzamais apakšnodaļas nosaukums „Kultūras tuvināšanās biedrības (izcēlums mans – B.D.) ar PSRS Latvijā” liek pārsteigumā saausīties… Pētnieks signalizē, ka tādas biedrības Latvijā 1920. – 1930. gados būtu bijušas vairākas – vismaz divas.
M.Ilmjervs jau pirmajā teikumā ņemas arī apgalvot: „Latvieši paši nāca ar iniciatīvu izveidot ar VOKS (Vissavienības biedrība kultūras sakariem ar aizrobežu – B. D.)saistītu biedrību”. Īstenībā minētās biedrības izveides inicitīva visai mērķtiecīgā un uzstājīgā „organizatoriskā” veidā nāca no Padomju savienības, no tās specdienestu puses. Galvenā praktiskā loma šajā akcijā bija OGPU (čekas) rezidentiem (aģentu grupu vadītājiem) un it īpaši – PSRS ģenerālkonsulam Rīgā V.Šeņševam, kurš tolaik sāka pildīt arī VOKS pilnvarotā funkcijas Latvijā.
Nākamajā lasāmajā pētījuma daļas teikumā M.Ilmjervs cenšas pierādīt savu „latviešu pašu iniciatīvas” tēzi tā: „1928.gada martā viens no Latvijas Izglītības ministrijas ierēdņiem (nenosaukts – B.D.) caur padomju sūtniecību ierosināja VOKSam organizēt draudzības biedrību. Sākumā to izveidot neizdevās, jo Ārlietu ministrija izturējās pret iniciatīvu negatīvi”.
Te nu pārliecinoši jāaizrāda, ka oganizētāji bija tomēr skaidri uzskaitāmi un daudz nopietnāki nekā minētais Kāds, turklāt tie nebūt necentās izveidot “draudzības” biedrību ar PSRS. Draudzības biedrības jeb PSRS draugu biedrības bija Maskavā Latvijas gadījumam par nepiemērotu atzīts cits ar VOKS sadarbīgu partnerbiedrību tips.
PSRS draugu biedrības parasti pēc sociālā sastāva bija izteikti proletāriskas, faktiski saistītas ar nelegālajām kompartijām.
Draudzības biedrības atšķīrās arī ar lielu minoritāšu īpatsvaru. Savukārt kulturālās tuvināšanās (kultūras izpētes) biedrības parasti bija t.s. inteliģentus vienojošas, dominējoši nacionālas pēc sastāva un ar ievērojamu sociāldemokrātiem simpatizējošu biedru īpatsvaru. Tāda bija sākotnēji arī „Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām”, ko Latvijā nodibināja 1929. gada 25. aprīlī.
M.Ilvjervs, nez kur ņēmis, „zinoši ” apgalvo: „Draudzības biedrību nodibināja 1930. gada jūnijā.” (!!! – B. D.)
Tālāk – vēl trakāk: „Bet jau gadu vēlāk pilnvarotajai pārstāvniecībai (t.i., PSRS sūtniecībai) nācās atteikties no sadarbības ar biedrību, jo tās valde vēsi attiecās pret Maskavas rekomendācijām un uzstādīja VOKSam ļoti jau nu lielas materiālas pretenzijas un finansiāla atbalsta prasības.” Tekstā seko atsauce uz VOKS referenta Meļņikova ziņojumu par darbību 1931.gada pirmajā ceturksnī.
Protams, kādam nezinītim, iespējams, var „iebāzt ausī” jebkuru vēsturisku „bieti”, bet šo rindu autoram pret to ir līdzekļi – kopijās uz vietas pieejami gandrīz visi M.Ilmjerva pieminētie dokumenti.
Lai nu ko, bet padomju „kultūrdiplomātijas” organizācijas VOKS fondu Maskavas arhīvā savulaik esmu skatījis visai rūpīgi un pat tālredzīgi. Tāpēc tikai ar patiesu sardonisku smējienu lasu nākamos divus pētnieka teikumus: “Maskavā nolēma, ka Latvijā jāizveido (nekad nebijušas „draudzības” biedrības vietā! – B.D.) PSRS draugu Komiteja, kurai jākļūst par jaunas biedrības pirmšūniņu. Tā tas arī notika.”
Īstenībā nekas tāds gan nenotika. Bija tā.
Citēju manā rīcībā esošos VOKS arhīva materiālus.
V.Meļņikovs, VOKS Piebaltijas, Polijas un Balkānu sektora referents savā 1931.gada darba pārskatā (15.01. – 15.03.) rakstīja: „… mēs arī personiskā sarunā ar biedru Meņicki (toreizējais VOKS pilnvarotais Latvijā. – B. D.), kad viņš bija atbraucis uz Maskavu, kā arī mūsu vēstulēs izvirzījām esošās valdes reorganizācijas problēmu. Šajā sakarā Meņickis mums dara zināmu: „Jautājumā par PSRS Draugu Komitejas izveidošanu būtu nepieciešams sazināties ar citu aprindu cilvēkiem.”
Tālāk dokumentā minētas izraudzītās konkrētās „noderīgās personas” VOKSam vajadzīgo pārmaiņu veikšanai.
„Ap Saeimas deputātu Kuršinski (neatkarīgais sociāldemokrāts) [Andrejs Kurcijs] grupējas rakstnieki un žurnālisti, kuri ieņem starppozīciju starp sociāldemokrātiem un komunistiem, kā arī zināma „purva” daļa, kura personisku momentu dēļ vēlas strādāt kopā ar mums. Šī grupa vēlas uzsākt ikmēneša žurnāla izdošanu. [..] No Kulturālās Tuvināšanās Biedrības biedriem mākslinieks Suta un rakstniece Krūze Ozoliņš [Ozoliņa-Krauze] paredz organizēt nedēļraksta izdošanu, bet Ozoliņa izvirza domu izveidot žurnālu, kas nodarbotos ar PSRS. [..] Šis ir to personu loks, no kurām biedrs Meņickis paredz izveidot kaut ko līdzīgu jaunai grupai pretstatā pastāvošajai Biedrībai.”
Meļņikova pozīcija pret jaunas biedrības vai komitejas taisīšanu bija visai cieta: „Izskatot šos jautājumus, es domāju, ka izveidot kaut kādu īpašu Komiteju vai jaunu Biedrību (kaut arī no mums daudz tuvākām aprindām) nebūtu prātīgi, turklāt tas radītu vairāk grūtību legalizācijas ziņā. Tāpēc es uzskatu par pareizāku norādīt biedram Meņickim, ka ir nepieciešams reorganizēt esošo Biedrību tādā veidā, lai visas mums simpatizējošās personās iekļūtu šīs Biedrības valdē; būtu nepieciešams nomainīt arī pašu Biedrības priekšsēdētāju [P.] Rozīti. Šie pasākumi, ja tie tiks īstenoti, dos mums iespēju izvērst aktīvāku darbu Latvijā.
Biedrības biedri, kreisi noskaņotie žurnālisti ir sākuši izdot savu žurnālu (…) ar nosaukumu „Nord-Ost”. Tas, ka šo žurnālu izdod kreisi noskaņotie Biedrības biedri, dod mums iespēju izmantot šo žurnālu mūsu interesēs. Raksti un tēmas šajā žurnālā tiek ievietoti pēc mūsu pilnvarotā pirmā piedāvājuma, nākotnē mēs paredzam izdot vairākus numurus, kas pilnībā veltīti PSRS. Biedrs Meņickis savā vēstulē mums raksta, ka redakcijai ir finanšu grūtības un, ja mēs varētu viņiem materiāli palīdzēt kaut vai ar 20 dolāriem katram numuram, tas palīdzētu mums kļūt par pilnīgiem šī žurnāla saimniekiem. Šajā sakarā es uzskatu par nepieciešamu paieties pretī redakcijas vēlmēm, jo tādējādi mēs iegūsim savu legalizētu orgānu, ar kura starpniecību mēs varētu izplatīt mums nepieciešamo informāciju un grupēt ap šo žurnālu mums vajadzīgās personas.”
Acīmredzot M.Ilmjervs nemaz nav rūpīgi līdz galam lasījis VOKSa arhīva dokumentus un tāpēc pat nepamana, ka Latvijā nekāda jauna, otra „draudzības” biedrība neizveidojās. Maskavas centrs tikai nolēma veikt taktiskas korekcijas – iespēju robežās mēģināt „pārformēt” esošās Kultūras tuvināšanās biedrības valdi un uzjundīt biedrības darbību. Galvenā Maskavas rūpe arī uz priekšu palika biedrības saglabāšana, sargājot kā acuraugu grūti iegūto tās legalitātes laukumu turpmāko akciju izvēršanai.
Diemžēl arī citviet igauņu kolēģa pētījumā, bet sevišķi šoreiz izskatītajā tā daļā, drūzmējas satriecošas faktu kļūdas un nelādzības. Kopsavelkot Latvijas procesus M.Ilmjervam, piemēram, liekas, ka no Kulturālās tuvināšanās biedrības Kirhenšteina valdībā iegājuši tikai divi ministri. Īstenībā viņu bija trīs – Pēteris Blaus tiek aizmirsts. Grāmatā melns uz balta iespiests arī, ka Augusts Kirhenšteins pēc 1905. – 1907. gada revolūcijas esot bijis aizbēdzis uz Zviedriju (!). Latvijā jau nu zinām gan, ka tā trimdas vieta bija Šveice.
Bet saprast to, kā par 1930. (!) gadā Ilmjerva iedomās nodibinātas biedrības valdes priekšsēdi būtu varējis kļūt iepriekšējā gadā mūžībā aizgājušais Rainis, laikam gan nebūs lemts nevienam.
Šādu krievu valodas „tulkojumu ar reālijām” (vismaz daļu, kas šoreiz izskatīta) droši varēja neizdot.
*Līdz 1939.gadam tā rakstīja saīsinājumu PSRS
Autors ir vēsturnieks
Bonis.lv 