RSS
Image

Dazdraperma un draudzene Kvitancija.. Ojušminalds no Trepes.

19 Jul
Man prātā – Dazdraperma un Ojušminalds… – Daži sīki atgadījumi bez vispasaules nozīmes.

Būtu jānoskaidro, ko Ļeņins pašlaik dara, kā nu tagad iekārtojies. Brežņeva laikos, atceros, es viņu dikti iestāju eksāmenos tirdīju Stučkas vārdā nosauktajā universitātē. Kopā ar vienu savu iesācēju kolēģi – PSRS vēsturē. Tā jaunuve visu laiku man elkonī knieba un ķiķināja: sak, nu gan esam iestājniekus sagaidījuši, tūlīt varbūt vēl arī Krupskaja ieradīsies, ja vien viņš Armandu viņas vietā līdzi nav atvilcis – Inesīti. Bet Leņins – nu tā, neko. Sergejs Borisovičs bija vārdā, ja nemaldos. Par 1917. gadu biļeti izvilka. Tāds skatā tumsnējs čalis, milicijas jaunākais leitnants no Pievolgas. Juristos, protams, stājās. Starp citu, viens Brežņevs tur viņiem arī jau bija uzņemts pāris gadus iepriekš.
Kad pienāca Ļeņina kārta savu biļeti atbildēt, es viņam uzreiz tiešu jautājumu uzprasīju: tā teikt, biedri Ļeņin, vai jūs esat gatavs atbildēt par to, kas notika 1917. gadā un konkrēti oktobrī, jeb kā? Jā, viņš saka, esmu gatavs, tikai uztraucos – un, kā sāk visu par to otru, savu uzvārda brāli un nelaiķi dragāt, visu pēc biedra akadēmiķa Berhina grāmatas. Mēs, zināms, toreiz neizturējām – labu atzīmi ielikām. Katedrā gan pēc tam mums neticēja – nevis tai ziņā, ka labu atzīmi, bet – ka Ļeņinam. Paši vainīgi. Man kaut kur ir saglabāti dokumenti. Tīra lieta.
Beigās es, atzīšos, aizrautībā tam Ļeņinam vēl drusku pat paglaimoju: “Tā un tā, – es teicu, – biedri Ļeņin, pirms jums te jau Brežņevs stājās, tas gan sliktāk zināja vēsturi.” Vispār Ļeņina jaunskungs toreiz aizgāja ļoti apmierināts. Kas zina, varbūt tagad jau Latvijas policijā strādā? Ar Ļeņiniem visādi gadās.
Viens, par piemēru, ar savu brāli Hitleru Āfrikā haizivis medījot. Trešais brālis tur viņiem ģimenē esot Čerčils vārdā. Nekā sevišķa, ja tā padomā.
Agrāk gan sensenākā Padomju Savienībā bija atļauts tikai viens biedrs Ļeņins, viens Staļins, viens Trockis. Lai neizceltos nesaprašana, kura norādījumiem īsti klausīt, sociālismu ceļot.
Katra saskare ar šiem trim “vienīgajiem” toreiz tika skaļi apdziedāta kā proletāriskās izredzētības un augsta dienesta stāvokļa apliecinājums. Lasītāji varbūt vēl atceras kaut vai šādu častušku:
“Mīļais mans ir priekšnieks liels –
Šoferis pie Ļeņina.
Nevis kāds tur Ļevs Tolstojs
Vai Anna Kareņina!”
Starp citu, šāda veida lirika esot ļoti patikusi Čaplinam. Viņš toreiz Padomju Savienībā jau ieņēma ļoti augstu funkcionāra amatu.
Patiešām, cienījamie, tas nav un nevar būt nekāds noslēpums, ka visa revolūcijā uzbudinātā padomju jaunatne savulaik cēla sociālismu ar Čaplinu priekšgalā.
Čaplins, var teikt, savā noteiktajā proletārieša gaitā veda šito interesanto jaunatni neizbēgamā komunistiskās nākotnes virzienā. Un katrs var noskaidrot un iedomāties, kā tās ārēji izskatījās, jo trauksmainais Čaplins pastāvīgi bija redzams parādēs, portretos un pārvietojamajā kinematogrāfā līdz pēdējai tā pārvietošanas iespējai.
1926.-1928. gadā, ja meklētu, grūti būtu atrast populārāku nostrādājušās jaunatnes mīluli par šito VĻKJS CK ģenerālsekretāru – Nikolaju Pavloviču Čaplinu. Toreiz, gadījās, ierauga viņu uz ielas vienkāršs komunistisks jaunietis un kā iebļaujas aiz sajūsmas par sava varoņa kārtējo demokrātismu: “Koļa! Mūsu Koļa! Biedrs Čaplins! Urā!” Un vispār. Bet pašam acis spīd. Viena komjauniete pat apraudājās par tādu redzamu iepriecinājumu. Raud, zināt, aumaļām un klusiņām daino Demjana Bednija garā:
“Pret naidnieku biedrs Čaplins vedīs kaujā,
Budjonijs viņam zobenu liks saujā!”
Visiem bija skaidrs, ka ar Čaplinu priekšgalā nekāda komjaunatne nepazudīs. Tāda kaluma cilvēki bija.
Taisni žēl atcerēties.
Vienreiz mēs ar Aleksandru Matrosovu par Čaplina likteni runājām. Matrosovs toreiz mums rotas komandieris bija – septiņdesmitajos gados studentu iesaukumā „sboros” Gusevā, Kaļiņingradas apgabalā.
Neskatoties uz savu pašaizliedzīgo uzvārdu, Matrosovs vienmēr par visu uztraucās.
Pirmkārt, viņš uztraucās, ka mūsu rota (kurā, starp citu, figurēja vērā ņemami latviešu Atmodas darbinieki) ar savu neuzvedību un slikto, netrāpīgo šaušanu sabojās viņam karjeru – un viņš laikā nekļūs par padomju ģenerāli.
Otrkārt, Matrosovs mūs brīdināja, ka ar padomju armiju jābūt ļoti piesardzīgiem, jo nāves gadījumā cilvēks zaudē samaņu, bet kaujas mācību laikā tas nav paredzēts.
Treškārt, un tieši to es gribēju pasvītrot, leitnants Aleksandrs Matrosovs neticēja, ka Čaplinu nošāvis maita Staļins. “Tas nav iespējams,” viņš centās mūs atrunāt. “Čaplins pats nomira. Es kaut kur lasīju.”
Citiem vārdiem, Matrosovs palika pie pārliecības, ka Čaplins pats ir ilglaicīgi zaudējis samaņu kādā aizrobežu imperiālistiskajā valstī.
Mēs toreiz viens otru nesapratām, un pēc diviem rūgtu apmācību mēnešiem mūsu ceļi šķīrās.
Un nobeigumā, cienījamās dāmas un kungi, – daži vārdi maija sakarā par Ojušminaldu un Dazdrapermu. Lieta tāda, ka boļševiki Padomijā visu revolucionāri saīsināja – sākot ar cilvēka dzīves garumu un beidzot, teiksim, ar nosaukumiem. Ļeņiniskie revolucionārie saīsinājumi bija, starp citu, palaikam tīri izteiksmīgi. Piemēram. NOŽ – naučnaja orgaņizacija žizņi; pepeoška – prosteišeje proizvodstvennoje objeģiņeņije – čukčiem kolhozus tā sauca, un tamlīdzīgi.
Jaundzimuši padomju pilsonīši dabūja no saviem komunistiskajiem krusttēviem un krustmātēm pavisam nedzirdētus dižu “koncentrātu” vārdus. Ļoti nozīmīga šai procesā ir arī dažu mūsu sarkano tautiešu iniciatīva.
Tas pats Ojušminalda vārds, starp citu, cēlies no Latvijas un Ziemeļu ledus okeāna kopā. Trīsdesmitajos gados, kā zināms, Padomju Savienībā slavens kļuva Oto Jūlijdēls Šmidts (Šmits), kurš evolūcijā cēlies no Trepes pie Līvāniem. Oto Jūlijdēls bija Ziemeļpola ekspedīcijas priekšnieks un tāpēc dreifēja uz liela ledus gabala. Šmita polāros varoņdarbus iemūžinot, ar Staļina svētību arī radās padomju nūņu vārds Ojušminalds, kas nozīmē saīsinājumu no – “Otto Juļjevič Šmidt na ļģine” – “Otto Jūlijdēls Šmidts (Šmits) uz ledusgabala”. Un neko vairāk.
P.S. Kristvecāku ievērībai!
Meitenēm Padomijā nereti tika dots draiskais Dazdrapermas vārds, kas ir saīsinājums no lozunga “Lai dzīvo 1. Maijs !” (Da zdravsvujet pervoje maja !). Ļoti sociālistisks vārds, starp citu. Īstiem sociālistiem. Ja kas.


Slavenie rakstoņi Ilfs un Petrovs, tāpat kā Kremļa varasvīri vienmēr sevī iekšēji ZVIEDZA, dzirdot, viņuprāt, neizturami PAJOlĪGO uzvārdu SŅEČKUS. Palasiet politbirojnieku dienasgrāmatas!
 
Leave a comment

Posted by on 19/07/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: