RSS

Z. SKUJIŅA ceļš. – No redzamības viedokļa.

22 Jun
Čeka sagrāva Padomju Savienību?
Protams! Viņi bija kompakts spēks, kas to varēja darīt, un viņi to izdarīja, neiejaucot armiju. Bet viņi nerēķinājās ar vienu lietu – ka Latvijā un visā Baltijā tas ieguva pavisam citu spēku. Aiz mums vēl vecā iekārta nebija tik tālu kā Krievijā, tikai no 1944.gada būtībā.
Ziniet, vienīgais, kas īsti zina, kas notika, ir [Anatolijs] Gorbunovs. Bet viņš neko neteiks jums, itin neko neteiks. Bet viņš zina. Jo viņš izskatīja cauri visus tos papīrus, ko mēs norunājām [Radošo savienību] plēnumā [1988.gadā]. Es pateicu to, ko es pateicu, grāmatā ir nodrukāts. Man nekā nebija, ko slēpt. Un es runāju par to, ka nevar būt Latvijā divpadsmit pagastu gar robežu, kuros nav nevienas latviešu skolas. Un tajā laikā vēl gribēja apvienot visas skolas – ka nebūs ne krievu, ne latviešu. Es vērsos pret to, tā bija mana tēma. Bet ar [Mavriku] Vulfsonu bija citādi. Es jau viņu labi zinu – es biju augšā Jaunatnē, viņš apakšā Cīņā. Man patika viņa referāti, viņš bija ļoti informēts. Kur Mavriks uzstājās, es gāju. Viņš bija gudrs cilvēks.
Bet bija čekas paspārnē?
Viņš bija tulks, kad tiesāja latviešus, kuri organizēja pārcelšanas uz Zviedriju. Viņš bija patiesībā armijas poļitruks, tātad acīmredzot zināmā mērā padots čekai. Kad rakstīju Gultu ar zelta kāju 1984.gadā, gāju pie Mavrika un prasīju, kas tur īsti ir ar to Trocki, ja trockisms ir, bet Trocka paša [padomju vēsturē] nav. Viņš nerunāja, izvairījās absolūti par šo tēmu runāt, aizvirzīja sarunas citur.
Bet pēc tam bija vēl viens numurs. Bija tāda Čatokvas konference, inteliģences domu apmaiņa, un tad atļāva tai notikt [1986.gada septembrī] Jūrmalā. Un tur atsūtīja diplomātu no amerikāņu vēstniecības Maskavā. Un viņš taču, maita, runāja latviski! (ASV prezidenta padomnieks PSRS jautājumos Džeks Metloks latviešu valodā nolasīja paziņojumu, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā – red.) Tur bija ļoti izmeklēta publika. Es biju tur, jo biju Tautas rakstnieks, zin’. Pēc tam visas tās runas jāizdod grāmatā. Un kas tad to rediģēja? Rediģēja Mavriks. Ar priekšvārdu. Un tur Mavriks pavisam citādi dzied, pavisam citādi! Ka šitie amerikāņi mums te mēģina ieborēt un ka tas viss nav pareizi. Un tas Mavriks, kas runāja [plēnumā nolasīja Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus], atklājās pēc tam, kad, nu, kā lai saka, bija sagatavota visa tā saeima.
Kāpēc pārstāja rakstīt Alberts Bels, ko čeka bija vajājusi un kas balsoja par valsts atjaunošanu?
Bels bija jauns zeperis, tāds pats, kā jūs, kas neko no staļinisma nebija jutis un nezināja. Un viņam likās, ka mēs, Staļina laiku cilvēki, esam muļķi. Ka vienkārši sev esam uztaisījuši kaut kādus ēnu biedēkļus, bet vajag runāt riktīgi, kā vajag, zin’. Un viņš uzrakstīja to grāmatu, tiešām labu romānu. (Bezmiegs, uzrakstīts 1967.gadā, cenzētā variantā pirmo reizi publicēts 1987.gadā – red.) Tanī laikā mēs ar viņu bijām sirsnīgi draugi. Un viņu sagrāba ciet. Cietumā nelika, bet viņam katru rītu bija jāierodas pie pratinātāja. Čeka nekad ar rakstnieku lietām tieši nenodarbojās. Bija Preses komiteja, kas atradās tieši pretī Konservatorijai. Mēs jau pazinām visus tos vīrus, viņi tur grozījās un pavadīja mūs uz tiem kongresiem un visur kur. Bet tanī laikā viņu bišķi paspīdzināja, viņš bija nobijies.
Notika tas, ka pēkšņi Bels iestājās partijā. Tajā laikā Rakstnieku savienībā mēs patiesībā bijām nokāsuši nost tos vecos Griguli un Vanagu, un visus šitos. Tajā laikā jau bija Alberts Jansons, kas bija ļoti solīds cilvēks, un es biju ievēlēts pat PSRS Rakstnieku savienībā. Un beidzās ar to, ka Bels momentā iestājās partijā, turklāt kaut kādā armijas rajonā kaut kur pie Baltezera – tur viņš bija deputāts. Nu, tur bija – Ziedonis, visi solīdie cilvēki, par kuriem bija skaidrs, ka nobalsos pret. Un tad arī sašķēlās tā partija.
Nu, fakts ir tāds, ka viņi jau uztaisīja paši to visu, savāca tādus cilvēkus. Un kad Bels tūliņ vilka to karogu… Nu, viņš pats to juta, un es arī uzrakstīju par viņu tā, kā es domāju.
Bet viņam ir ļoti labi apstākļi. Kā visi tie balsotāji, viņš saņem 70 procentus no mūsu Saeimas deputātu algas. Ar literatūru vairs nenodarbojas, uz mani ir tā kā dusmīgs. Bet viņš zina, ka es zinu visu to lietu, kā tas viss bija.
Bet jūs gan turpināt gādāt materiālus doktora disertācijām literatūras zinātniekiem – kā man teica, nemitīgi slīpējat jau publicētos tekstus.
Ja tas tā būtu! Par mani nav nevienas disertācijas. No manis visiem ir bailes. Piemēram, kāpēc mani neviens nav saucis Tautas frontē? Ko tik visu tur nesauca!
Bet jūs bijāt Tautas frontē.
Es biju kā vienkārši biedrs. Bet mani nekur nekad nav virzījuši. Kāpēc viņi mani neielika tad, kad Belu ielika? Es taču bezpartejisks cilvēks, taisni tā, kā vajadzēja. Nē, Skujiņu ne.
Kāpēc Skujiņu ne?
Redziet, viņi jūt kaut kādu atgrūšanos. Ka es neesmu kalps. Piemēram, mani atsauc uz čeku, noliek priekšā kafiju, tāpat kā Skujiņu mājā jums. Ziniet, jūs tāds populārs rakstnieks, mēs jums dosim visādus materiālus – ņemiet, uzrakstiet, teiksim, par to, kā te atklāja visādas pagrīdes. Es teicu – man tā ir pilnīgi sveša tēma. Solīdi atsaku. Un tanī brīdī man aiz muguras parādās Grigulis Arvīds un uzraksta savu slaveno par to, kā lietus un vēji sitās logā, un to vēl tagad [filmā] rāda! Tagad rāda, cik šitie vareni sagrāba tos ciet aiz krekla! Es tā nevaru.
Ja ņemsiet manas grāmatas, es esmu uzrādījis, ka tās līdz 1967.gadam es neskaitu, nekur tās nelieku. Es nevienu darbu tā [neesmu labojis], kā, piemēram, Vilis Lācis. Nu, tur neko nevar pārmest, viņš nevarēja citādi, viņam to vajadzēja darīt.
Es laboju stilistiski. Tagad lasu, un – nu, nepareizi! Un visur es atrodu – par garu. Mūsdienās ir jāraksta īsāk. Nevar tā, kā šitais Andrejs Upīts, kad septiņdesmit lapaspuses brauc no kroga līdz mājai. Nu, nevar tādā veidā rakstīt! Un es ņemu ārā, īsinu, bet tas jau nemaina būtību. Piemēram, krievu laikā nevarēja lietot vārdu «cietums». Jo nebija Padomju Savienībā cietumu, bija pārmācības iestādes, darba nometnes. Man tajā pašā Kailumā bija jāieliek tas, kas strādā cietuma skolā – tas ir Anšlava Eglīša brālis patiesībā.
Es vēl vienu tēmu gribētu pateikt jums. Ka es vienmēr esmu saticies ar ļoti labiem cilvēkiem, kas mani virza.
Toreiz, kad biju uzrakstījis Kolumba mazdēlus, pie manis atnāk Leonīds Leimanis un saka – Skujiņ, vai jūs negribat ar mani rakstīt? Es saku – vai jums ir kāda tēma? Nē, man nav, viņš saka. Un tā mēs sākām Šķēpu un rozi. Nu, viduvēja filmiņa. Bet Leonīds Leimanis arī bija no šitiem dullajiem. Ļoti labs aktieris, bet 1940.gadā, kad noņēma Smiļģi, ka nevar vairs Dailes teātri vadīt, ielika vietā Leimani. Un viņš to ļoti nožēloja beigās. Tā komisija, ko vadīja Leimanis, teica – Smiļģis kā režisors ģeniāls, bet kā aktieris – par ģeniālu nevar saukt, nu, labs aktieris. (Smejas.) Smiļģis teica «paldies», paklanījās, un nekad vairs nav spēlējis nevienu lomu.
Es jau vēl biju jauns puika. Leimanis man iemācīja, kā jāuzvedas publikas priekšā. Teica – aiziesi kaut kāds noklampājies, viņi nākuši skatīties teātra brīnumu, un te tu – nu, es jau nekas neesmu, es jau neko nevaru! Ko tad tu vispār mūs sauci, ja tu neko nevari un nekas neesi? Viņš man šitādas lietišķas lietas. Un viņš bija tik piekasīgs, kad sākām rakstīt to filmu! Nebija jau, kā tagad – ar datoru, iebāž lapu iekšā, un atkal lapa gatava. Toreiz manai sievai vajadzēja visu to pārrakstīt uz mašīnas. Labi, visu pārraksta. Atnāk Leimanis – nu, šito vārdu nostrīpo, to nevar, zini. Nākamajā reizē – te nav, šim vārdam ir jāstāv šinī vietā. Tādā veidā. Un es sapratu, ko literatūrā nozīmē katrs vārds. Un manai sievai atkal bija jāklapē viss augšā. Tas bija šausmīgs darbs.
Bet tas darbs jums arvien turpinās.
Nu, tai grāmatai es vairs neķeros klāt. Bet tagad citām jau saprotu, kā tas ir. Pat Miesas krāsas domino, par kuru uzskatu, ka tas nu gan ir, vakar, aizvakar lasu vienu vietu, velns, un saku – nevar tā būt! Un tā jau ir iztulkota zviedriski un angliski, un velns viņu zina, kādās visādās vēl. Tur ir par zirgiem, nav par politiku – veselu lapu ņēmu un pārsvītroju. Jā, un tur tulkotāja uz angļu valodu uzrakstījusi, ka lielākais cilvēces izgudrojums ir velosipēds. Ritenis ir!
Vai jums ir arī kāds ideāls teksts, pilnībā pabeigts?
Nu, es nezinu. Man vajag, lai tas tecētu, lai neatrautos ar kaut ko nost, bet lai būtu ieausts tajā deķī iekšā.
Es savas grāmatas tagad lasu un brīnos. Ir grāmatas, kuras es nelasu. Piemēram, Kolumba mazdēlus es nekad neesmu tā pārlasījis.
Bet, piemēram, Kailumu pārlasāt?
Kailums ir laba grāmata, tur neko nevar darīt. Filma, ko uzņēma mūsējie, bija pilnīgs bleķis. Bet pēc ilgiem laikiem pēkšņi parādījās [Jānis] Rutmanis, Amerikā kino mācījies, un viņš saka – zini, es gribu šito filmu taisīt. Un viņš uztaisīja [2008.gadā], un to parādīja pat Rīgā. Galveno lomu spēlēja tā aktrise, smukā meitene, kurai vīrs Arābu Emirātos – Agnese Zeltiņa. To [filmu] parādīja šeit vienu reizi, mūsējie nepirka. Jo, redz, kas par lietu – mafijas jau visur strādā. Piemēram, tagad pēkšņi atklājās pēc runas, kad bija tas [jubilejas] sarīkojums Nacionālajā bibliotēkā, un tur izskanēja doma, ka vienīgo grāmatu, kas par Skujiņu ir sarakstīta, ir sarakstījusi [Astrīda] Aļķe kādā, es nezinu, 67. vai 70. gadā. Visi uzreiz – kā tad tā? Sāka meklēt Radio kādu darbu, ko varētu paņemt. Izrādās, Radio neko nav raidījis, nekad – ir tikai Kolumba mazdēli 61.gadā, un vairāk nekā.
Kā jūs to skaidrojat?
Tā ir mafija. Tā kā [Reiņa] Ādmīdiņa mafija. Viņš bija tik bailīgs. Žanis Grīva, šitā [Anna] Brodele, [Jānis] Osmanis, Arnolds Auziņš – tie viņam derēja, tādi otrās šķiras, kuri nebija nekādos skandālos. Es biju vienmēr skandālos. Izņemot Kolumba mazdēlus, kas bija pilnīgs ūnikums latviešu padarīšanā, ka viens pēc otra iznāca trīs izdevumi. Tas atzīts par XX gadsimta 60.gadu bestselleru. Bet man ir divas grāmatas, kuru metieni ir 3 miljoni, un Gulta ar zelta kāju iznāca 100 tūkstošu metienā, un viss izpirkts.
Teicāt, ka Tautas frontē jūs nekur nevirzīja. Kāpēc pēc tam tomēr ievirzīja par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju?
Visi atteicās – [Jānis] Stradiņš, Māra Zālīte. Un [Jānis] Škapars nezināja, ko darīt. Viņš griezās pie manis. Es domāju – kāpēc ne? Atcerējos, kā Radio darbojās vecos laikos, kad tur priekšnieks bija [Jānis] Akuraters un bija kaut kāda jēga visai tai lietai.
Un tad sākās mums cīņa. Nāca šitie kampēji, kam vajadzēja frekvences. Tajā laikā bija tāds stāvoklis, ka svešvalodās raidīja 400:70.
Šādā proporcijā?
Jā, 400 bija krievu valodā un kādās vēl. Kad es aizgāju pēc baigām cīņām, tad bija puse uz pusi jau. Tagad jau atkal – paskatieties, kas notiek ēterā.
Interesanti, ka apmēram piecus gadus pirms jums tajā amatā bija Ivars Ķezbers, bet tagad padomē ir viņa sieva.
Nu, Ķezbers nebija no tiem sliktākajiem. Es vispār par viņu neko nezinu. Es zinu, ka viņš bija tāds solīds cilvēks. Par viņa darbošanos – viņš nav bijis manā lokā nekad, bet kaut kas tur bija. Bet pārsteidzošs tipāžs izrādījās šitais komponists Liepiņš.
Zigmārs?
Zigmārs. Es tam nespēju noticēt, domāju – viņš uztaisīja Lāčplēsi, kas plīvoja kā karogs, zin’. Bet Radio un televīzijas padomē cīnoties par frekvencēm, no karoga bija palikusi tikai kāta runga. Viņš bija tik nekaunīgs! Man ir visas tās avīzes, ko viņi rakstīja tad, kad cīnījās par tām frekvencēm. Viņš patiesībā jau bija tāds širmis tikai, tur bija kaut kāds Sūna vai kaut kāds tāds viens, kurš pēc tam pazuda. Vai viņu apcietināja vai nošāva – toreiz jau visādi gāja. Bandītu laiki. Un tad palika Liepiņš viens pats. Un viņš uzaudzēja – nupat viņš to pa radio teica – cenu tam softverhauzam [SWH].
Kad viņš atnāca pie mums, interesējāmies – nu, ko tad viņš raidīs? Viņš saka – tikai ārzemju gabalus! Kā, un latviski nemaz? Nē, viņš saka, tas ir tik sliktā tehnoloģijā ierakstīts, ka mēs ar jaunām iekārtām nevaram latviešu [ierakstus] raidīt. Tagad kādā intervijā viņam prasīja, kāpēc tad viņš [radio] pārdeva? Kā, kāpēc – pusotra miljona! Viņš teica – mēs nopirkām par 70 tūkstošiem to frekvenci. Bet tie nebija vairs mani laiki. Pie manis viņš nāca tikai lauzties cauri. Un tad viņš raud – kādi man bija jācieš pazemojumi Radio un televīzijas padomē, kā viņi mani apvainoja!
Esat teicis, ka esat ticīgs cilvēks, bet tam neesot sakara ne ar Jēzu, ne ar Jaunavu Mariju. Jums ir stāsts Dieva dēla dēls, kas, var teikt, ir ķecerība. Kā jūs raksturotu, to, kam ticat?
Mūslaikos tā jau vairs nav ķecerība. Mūslaikos vispār nav ķecerību. Bet nevar būt, ka šis ļoti organizētais mehānisms būtu radies pilnīgi bez saprāta klātbūtnes. Viss ir tik precīzi, viss ir sakārtots.
Kāpēc tajā kārtībā neiederas Dieva dēls?
Tāpēc, ka – cik tad viņam to dēlu būtu? Jo nu jau ar jauniem teleskopiem, kas ir tie radio teleskopi, viņi saka, ka Saules sistēma, ko mēs tā saucam un uzskatām, ka tā ir milzīga, – ka tādu ir miljardi. Uzskatīt, ka Dievs ir pēc sava ģīmja un līdzības mūs uztaisījis šite kaut kādā nomalē?
Jo vecāks es kļūstu, jo saprotu, ka tas, ka par cilvēku runājam no viņa dzimšanas līdz nāvei – ka tas ir cilvēks -, ir galīgi nepareizi. Aiz katra no mums ir miljoniem gadu, mūsu senči, jo citādi mēs te nebūtu. Milzīgi daudz ir nokrituši nost – nosisti, noslepkavoti, nomiruši dažādās nelaimēs, arī no dabas apstākļiem gājuši bojā. Daba būtībā kārto savas lietas. Mēs jau nezinām arī vispār, kas ir cilvēks. Nu, kas ir cilvēks? Kāpēc viņš nav mērkaķis?
Es droši vien uz to tagad neatbildēšu.
Es domāju, ka uz to neviens gudrs cilvēks neatbildēs.
Kā esat teicis – pasaule ir mākslas darbs, un rakstnieks ir burvju mākslinieks. Kāpēc kristīgā reliģija nevar būt žanrs, kurā pateikt to, ko tagad sakāt?
Es jau nenoliedzu reliģijas. Ticība cilvēkam ir vajadzīga. Bet man nav vajadzīgs mācītājs. Man nav vajadzīgas visas viņu kvēpināšanas un šitās būšanas.
Mistērijas nav vajadzīgas?
Mistērijas, jā! Tas ir teātris būtībā. Bet es teātri arī atzīstu. Teātris – tā ir skaidra nerealitāte, kuru mēs uztveram reāli. Un tāpēc es domāju, ka šī Dieva būšana – tās ir nerealitātes.
No vienkārša, neizglītota cilvēka nevar prasīt, lai viņš aptvertu kaut ko tādu, ko viņš nesaprot. Viņam vajag pasniegt saprotamā veidā. Man liekas, ka pat modernā mākslā ir kļūda, ka cilvēks nedabū kontaktu ar viņu idejām. Lai dabūtu cilvēcīgu pārdzīvojumu, jādabū kaut kas, kas aizkustina jūtas. Pat Pikaso ir teicis, ka katrā viņa gleznā ir kaut kas, kas cilvēkam dod mājienu, kurā virzienā ir jādomā. Piemēram, viņam gleznā par Gernikas bombardēšanu ir tas trakais zirgs nāves bailēs. Bet, ja viņam būtu tikai kaut kas nosacīts – kas nekas nav, tas nekas nav. Ko cilvēks nevar pārvērst sev saprotamā jūtu pasaulē, tas ir pa tukšo.
Anšlavs Eglītis ir teicis, ka dabas pasaule vienmēr jāupurē mākslas pasaulei. Vai mākslas pasaule nevar būt bez dabas modeļa?
Ko saka Anšlavs Eglītis, to es ļoti labi zinu. (Meklē grāmatu plauktā, neatrod.) Redz, Anšlava sieva raksta te: «Jāpakonsultējas pie Zigmunda Skujiņa – tam Latvijas muižnieka tradīcijas bija iedzimtas, un Franču licejā arī šo to būs samācījies -, kā baronese Valtraute un barons Eberhards būtu atrisinājuši šādas sarežģītas transportācijas problēmas…» 1980. gadā, kad Imants Lešinskis (bijušais čekas virsnieks, kas 1978. gadā aizbēga uz ASV – red.) mani Amerikā bija atklājis kā Kultūrkoma [LPSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs] darboni, Anšlavs man no Amerikas atsūtīja sirsnīgus sveicienus savas grāmatas Mana banka formā.
Tās darbošanās bija ļoti dažādas. Man ir viens «aģents», ko esmu «savervējis», – [trimdas rakstnieks] Gunārs Janovskis. Viņš uzdāvināja man, pēc nāves atstāja savu mēteli. Viņa sieva nupat atsūtīja atkal vēstules, līdz šai dienai draudzējamies ar viņu. Bet tur bija tā mistiski, ziniet. Kāpēc mēs ar meitu tikām [uz Angliju] pie Janovska aizlaisti? Tāpēc, ka viņi vienkārši zināja, ka es nekur nebēgšu projām un ka mēs par politiku vispār nerunāsim. Mēs bijām abi divi pārdaugavieši, mums bija, par ko runāt.
Bet kaut kādu atskaiti jums tāpat vajadzēja čekistiem uzrakstīt. Ko tad jūs tur rakstījāt?
Es pat nezinu. Katrā ziņā ne par politiku. Viņš jau arī man atrakstīja – tikko tu aizbrauci, man jau bija klāt mani «čekisti», prasīja, ko šitais te darīja.
Tomēr vienubrīd jums gan bija konflikts ar varu…
Kā, man nemitīgi bija!
Bet vienā brīdī nopietns – kad 1973.gadā romānu Kailums izdeva Amerikā un šeit iekļāva nevēlamo grāmatu sarakstā.
Nujā, bet tas bija tā, ziniet. Tad man būtu ar jums liela, gara saruna. Es jums pateikšu – pie mums bija liela valdības pagrīde. Pagrīde, kurā bija [LPSR valdības vadītāja 1. vietnieks Pēteris] Strautmanis, bija Valsts plāna [komitejas priekšsēdētājs] Miervaldis Ramāns, bija mežu ministrs Vītols, bija Ziedonis, Skujiņš. Un kādā veidā? Mēs pirtojām, bijām pirtošanas komanda. Tajā laikā bija modē somu pirtis. Tās bija visur. Un Strautmanis zināja, kuros kolhozos vajag braukt pirtēties. Un tā mēs pliki tur uz pirts lāviņas izrunājām visas lietas. Ne par politiku, bet – ko vajadzētu labu izdarīt.
Strautmanis lika priekšā un iztaisīja Gaujas Nacionālo parku. Tanī laikā – nacionālo parku! Ramāns – viņa meita mācījās mūzikas skolā klavieres spēlēt – uztaisīja Dārziņa skolu. Pētera baznīcas torni – vajadzēja Maskavā dabūt atļauju, un Padomju Savienībā bija tikai viena kara organizācija, kas montēja augstāk par simt metriem. Baznīcas torni – vai jūs esat ārprātīgi? Bet piezvanīja, draudzīgi parunāja ar biedriem, un tā lietiņa izgāja cauri. Ja toreiz tas nebūtu uztaisīts, jūs domājat, šodien kāds to uztaisītu?
Būs arī šodien kaut kas – drīz gar jūsu mājām ies tramvajs, ar kuru varēsiet rullēt pāri Lielajiem kapiem. Ko jūs domājat par šādu politiku?
Es nezinu. Bet katrā ziņā tur kaut kas būs jādara. Tā, kā viņi tur tagad, tā jau nevar. Tas jau nav tikai uz Lielajiem kapiem, tas ir arī uz Mārtiņa kapiem, kas ir pašā centrā, kur katrs piektais tramvajs brauc garām. Tur mans tēvs aprakts. Viņš nomira vācu laikā, 72 gadu vecumā, invalīds bez abām kājām. Kaut kas jau tur būs jādara.
Bet es domāju, ka tas tomēr nav tik briesmīgi. Tāds zemes pleķis pilsētā nekur nevar palikt tukšs, turklāt nesakopts, es atvainojos, suņu dirsināšanai. Bet tur ir pieminekļi, kas ir jāgodā.
Šajā problēmā personīgi es neiedziļinos. Mani skar citas lietas. Tas, ka literatūrai ir maza vērtība. Nu, iedomājieties, kas no tā ir, ka tās ledus kamanas nobraukušas par vienu desmito daļu sekundes ātrāk par otrām? Bet, ja mēs aizlaidīsim ellē savu valodu, tad nekas neesam. Un kāpēc ir Nacionālā opera – tāpēc, ka tur nevienu vārdu latviski nerunā? Mūsu Mediņam ir visādas operas – vismaz paralēli tām desmit programmā vismaz vienai nebūtu vieta? Bija savā laikā ļoti labs komponists Norvilis. «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai, un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt, lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai un saulei liek pār mūsu druvām līt. » Vai mēs šo dziesmu kādreiz dziedam?

Zigmunds Skujiņš





Komentāri (51)



Absints 02.01.2017. 10.53

Es šito nesaprotu. Skujiņš bija viens no čekas pakalpiņiem. Tas pat ir dokumentēts Lešinska “Kalpības Gados” un citur. Vai tas, ka tagad izrādās, ka viņš sirdī bijis labais, ka domājis savādāk, ka garā ir bijis nelokāms, kaut ko maina? Skaties uz maniem darbiem…
Man patīk Skujiņa darbi, smuki uzrakstīti, labi lasās. Tāpat kā Viļa Lāča darbi, ko var lasīt ar aizrautību. Tomēr man nav skaidra sabiedrības attieksme pret kažoka otrādmetējiem. Tāpat tas piemēram ir ar Džemmu Skulmi, kas, būdama Rakstnieku Savienības partijas sekretāre, kā īstenā komuniste faktiski atbalstīja tuva radinieku izsūtīšanu uz Sibīriju. Tagad tas tiek noklusēts, ja viņa redz arī sirdī, garā, domās bija “pret”. Skaties uz maniem darbiem…. Skulme smuki glezno, Skujiņš labi raksta, bet vai tāpēc aizmirstam viņu kolaboracionismu? Jā, viņi ir cienājamā vecumā, bet joprojām ir mūsu līdzcilvēki, un es nešaubos, ja laiki mainītos, viņi atkal dziedātu citu dziesmu. Kāpēc mazgājam viņus baltus? Ozoliņš intervijā pieiet tam tuvu, tomēr pasakot “A”, nepasaka “B”.
Es neesmu par represijām, es cienītu Skujiņu, ja viņš teiktu, jā, “tā bija”, “jā, es sadarbojos”, bet es nevaru viņu cienīt par meliem. Viņš ir labs rakstnieks, tā dēl var piedot daudz, bet es nevaru piedot divkosību. Manā skatījumā tad Johansons, pēdejais čekas vadītājs, kas to neslēpj, tad ir daudz cienījamāks. Vai Rubiks, kura doktrīna mums nav pieņemama, bet, kas nelokās.

+12
0
Atbildēt8

Anonīms 27.12.2016. 11.39

Pirms 2 gadiem biju Mansarda Nice place uz tikšanos ar ZS. Mani interesē latviešu kultūrvēsturiskais mantojums. Man viss patika, bet beigas mani uz mirkli padarīja mēmas – ka viņš- ZS nenosodot VLāci par deportāciju apstiprināšanu, ka viņš- ZS būtu rīkojies tāpat. Tāda dzīves pozīcija man šķiet gan mūsu traģēdija, gan mūsu izdzīvošanas atslēga. Pie mammas TV – tā garāmejot- dzirdēju viena lauku veča frāzi – ka latvietis ir tāda suga, kas pielāgosies visiem un visam. Jā un nē – jo nupat tā pielāgošanās nozīmē mūsu kā tautas, kas runā latviešu valodu – izmiršanu.

+6
-2
Atbildēt1

lno 01.01.2017. 15.06

Andrejs Lucāns
18 ч ·
Nācijas pašapziņa – kas tā tāda?
Pārdomas par šīm jūtām raisa žurnālistes Vitas Kraujas saruna ar eksprezidenti Vairu Vīķi – Freibergu. („LA”, „Kultūrzīmes”, 27.12.-2.1.2017.) Ar interesi centos sameklēt atbildi uz jautājumu „Kur slēpjas nācijas pašapziņas stiprums”. Sakarā ar Latvijas valsts simtgades svētku programmu, žurnāliste eksprezidentei jautā, kā būtu jāstiprina latviešu valstsgriba un cik stipra ir latviešu nācijas pašapziņa. Atbildē eksprezidente izplūst plašā skaidrojumā, atsaucoties gan uz ārvalstu pieredzi, gan uz cilvēku kopuma un sabiedriskās vides ietekmi, gan uz pašapziņas apdraudējumiem: ka pašapziņas uzplūdi un atplūdi rādās cikliski – ik pa trīs četriem gadiem, ka jaunie cilvēki visumā jūtas pašapzinīgi, bet, šķiet, pietrūkst „vecmodīgā vārda par patriotisko audzināšanu”, ka „jautājums ir: vai viņi joprojām jūtas emocionāli saistīti ar Latviju?”, ka „pārsteidzošā kārtā latvieši svešumā sākuši aktivizēties, dibina korus un deju kopas, rīko Dziesmu svētkus Īrijā un Vācijā.” Te žurnāliste, acīmredzot vēlēdamās tomēr noskaidrot patriotisma būtību un tā saistību ar latviešu valodu kā sabiedrību vienojošo pamatu, neizpratnē pajautā par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa dīvaino ieteikumu „amatpersonām ar krievu auditoriju runāt krieviski” un vai tas savā ziņā negrauj latvisko pašapziņu. Uz to eksprezidente ir izvairīga: „Esmu nolēmusi savus pēctečus Valsts prezidenta amatā nekomentēt. Tas būtu mazliet neētiski.”
Ar to saruna par pašapziņu ir izsmelta. Tā arī īsti nesapratu, kas tad tā pašapziņa ir, kur tā slēpjas, kur tās kodols. Patriotiskā audzināšana tika pieminēta itkā garāmejot, bet, kas ir patriotisms – palika aiz kadra. Te atcerējos bijušās Valsts prezidentes padomnieka Sola Bukingolta teikto: „Patriotisms – tā ir vienkārši mīlestība pret šo zemi, šo valsti… Sabiedrībā nav liela pieprasījuma nacionālismam… Es vienmēr saku: ikvienam taču patīk dzert labu kafiju un piekost garšīgu Latvijas buločku. Un kad mēs kaut kur ārzemēs atceramies buločkas garšu vai kafiju, kādu dzērām Latvijā, arī tā izpaužas mūsu piederība šai valstij.’’ (‘’Latvijas Avīze’’, 08.10.04. un 15.10.04.). Es to saprotu kā gastronomisko patriotismu, kā vienu no daudzajiem primitīvajiem patriotisma skaidrojumiem. Kad pašapziņā un pacilātībā uzbudinātais Andris Šķēle žurnālistam rādīja čeku par 29 miljoniem latu, šo viņa saviļņojumu vārētu interpretēt kā kādu no fiskālā patriotisma paveidiem. Bet ir dzirdēti arī daudzi citi patriotisma veidi un to atvasinājumi. Pēc manas saprašanas tas rada jucekli un zināmu diskomfortu.
Lai izietu no šī strupceļa un vienotos izpratnē, piedāvāju ideoloģiski un emocionāli pieņemamo klasisko sengrieķu patriotisma interpretāciju – tēvzemes, dzimtenes mīlestību. Arī svešvārdu vārdnīcā patriotisms skaidrots kā savas tēvzemes, dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība un pašaizliedzīga kalpošana tām. Turpretī nacionālisms ir nedaudz plašāk interpretējams, proti, patriotiskas jūtas, uzskati, nacionālās neatkarības ideoloģija un politika, tātad – valstiskums, un to visu vienojošā nacionālā pašapziņa. Kā redzam patriotisms un nacionālisms pārklājas. Tātad, „Kur slēpjas nācijas pašapziņas stiprums”? Nacionālajā pašapziņā un, pirmkārt, tēvzemes mīlestībā. Tā kā vienu miljonu hektāru savas mazās tēvzemes esam jau pārdevuši svešiniekiem, patrioti neesam – ne tie, kas pārdeva, ne tie, kas nepieņēma likumu, ka mūsu kopējo māju Latviju pārdot nedrīkst, ne tie, kas savēlēja mūsu tēvzemes iztirgotājus Saeimā un Eiropas parlamentā.
Andrejs Lucāns, Burtniekos, 29.12.2016.

+5
-3
Atbildēt2
Lai pievienotu komentāru, reģistrējies vai ienāc ar:




Login with Facebook Login with Twitter

Saistītie raksti

COVID-19 / 27. maijs
Divu metru attālumā 21

1 no 2 miljoniem / 25. marts
Aija Reņģe, Zelta ābeles laureāte

Leģenda / 7. jūnijs 2019
Re, Hilda Vīka!

Grāmata / 16. janvāris 2019
Par rakstnieka dzīvi 2

Personības / 2. janvāris 2019
Celmlauži 1
Populārākie raksti
Laiks atvadīties no budžeta vietām 9
Profesors Gunārs Bībers: Mūsu kultūrā patlaban plaukst arī diletantisms 28
Pēteris Stradiņš: Valdība vairs neieklausās ekspertos 8
Zelta profesors 16
Vesels, bet nepieņemts 16
Populārākās tēmas
koronavīruss Zviedrija Eiropas Savieniba valsts policija Ziemeļkoreja airBaltic NEPLP pašvaldības oligarhi korupcija uzņēmējdarbība Eiropas Komisija augstākā izglītība izklaide latviešu valoda valsts prezidents Dailes teātris Donalds Tramps Brexit Covid-19
 
Leave a comment

Posted by on 22/06/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: