RSS

9. maija atkarā.

21 May

Lolita Tomsone
9. Mai um 11:36 · Öffentlich

“Atminos, ka “Singer” mazajā atvilktnītē viņam glabājās vesela kaudze Latvijas armijas, Vācijas un Sarkanās armijas pogu. Latvijas un Vācijas virsnieku pogas viņš vēlāk izmeta, lai es kādam draugam skolā nejauši neparādu un neiedzīvojos nepatikšanās.” – vēsturnieks Valdis Klišāns par savu vectēvu.




Valdis Klišāns
9. Mai um 09:02 · Öffentlich
Nedaudz par karu un 9. maiju dzimtas vēsturē un atmiņās. Mans opis (vectētiņš pa mātes līniju) Anatolijs Morozovs, dzimis Pēterburgā ap 1908. gadu, bija krievu tautības cilvēks, kurš bērnībā – Pirmā pasaules un Neatkarības kara laikā – kopā ar savu māti „iestrēga” Latgalē. Šī stāsta detaļas diemžēl nezinu – biju pārāk jauns, lai toreiz, kad bijām kopā, iztaujātu un apjēgtu. 30. gados, jau būdams Latvijas pilsonis, viņš Kārsavas pusē
Liuzinīkos ieprecējās latgaliešu Svirsku dzimtā. Runāja latviski, latgaliski un krieviski bez akcenta, kā nojaušu, pie sevis domāja krieviski.
Pēc profesijas opis bija vīriešu apģērbu skroderis, šuva mēteļus, uzvalkus un armijas formas tērpus (jaunus vai pielaboja slikti „sēdošos” rūpnīcas ražojumus). Kā skroderi, kurš šuva armijas virsnieku vajadzībām, viņu neaiztika ne pirmās padomju okupācijas, ne vācu okupācijas vara. Atminos, ka „Singer” mazajā atvilktnītē viņam glabājās vesela kaudze Latvijas armijas, Vācijas un Sarkanās armijas pogu. Latvijas un Vācijas virsnieku pogas viņš vēlāk izmeta, lai es kādam draugam skolā nejauši neparādu un neiedzīvojos nepatikšanās. 1944. gada rudenī, kad Sarkanā armija ienāca Rīgā, skrodera amats viņu vairs nepaglāba no mobilizācijas. Anatolijs tika nosūtīts karot uz Kurzemi, kur tika smagi ievainots, kontuzēts un beigu beigās – laimīgi demobilizēts. Visu turpmāko dzīvi viņam bija
Lielā Tēvijas kara veterāna un invalīda statuss.
Būdams puika, kurš saskatījies padomju kinofilmas par karu, ideoloģijas sazombēts skolā, savam opim uzmācos ar jautājumiem, cik vāciešus viņš nošāvis, kā viņam karā gājis utt. Opja atbildes absolūti kontrastēja ar to, ko gaidīju.
Nevienu vācieti teicās neesot nošāvis, speciāli šāvis garām, jo „arī vācietis ir cilvēks, kam sieva un bērni mājās”. Opis vienmēr palika dusmīgs, kad uzmācos ar jautājumiem par karu. Tagad saprotu, ka viņš mēģināja karu izsvītrot no savam atmiņām. Ik pa brīdim 9. maijā opis saņēma apbalvojumus (sk.foto), pat PSRS Aizsardzības ministra Grečko parakstītu apsveikumu, bet tie visi viņam bija pilnīgi vienaldzīgi. Ordeņus viņš slēpa, pieļauju, ka kādus no tiem izmeta miskastē. Varbūt arī baidījās, jo visi lielās Svirsku dzimtas radi vēl 70. gados čukstēja par amerikāņu drīzu atnākšanu. „Karš, tas ir briesmīgi, karš ir nāve!”, viņš parasti pie sevis bubināja un steidzīgi sāka šūt, lai nebūtu jāturpina netīkamā saruna.
Kā tagad noprotu, opim patika Staļins. Šujot, viņš klusi dziedāja smeldzīgas melodijas krievu valodā par Staļinu, Volgu, Sibīrijas ārēm, nereti
čukstus man stāstīja, ka tikai pateicoties Staļinam karš uzvarēts. Šī attieksme viņa apziņā nemaz nedisonēja ar 1949. gada martā pieredzēto, kad veselu mēnesi esot slēpies ģimenes dārziņa būdiņā, baidoties no „aizvešanas uz Sibīriju”. Staļinam apkārt esot bijuši slikti cilvēki.
Citiem vārdiem sakot, mans opis bija
latviešu/latgaliešu sabiedrībā integrēts krievu cilvēks, vienlaikus būdams apolitisks padomju pilsonis.
Tajā pašā laikā nekādi nespēju iedomāties, ka opis varētu piespraust ordeņus un iet svinēt Uzvaras dienu, nekad! Viņš palicis manā atmiņā, sakām „Negribu par to runāt! Negribu atcerēties! Liec man mieru!”,




 
Leave a comment

Posted by on 21/05/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: