RSS

REBUILDERS. – B. Daukšts par Latvijas Republikas ārlietu dienesta atjaunošanas laiku. – Personības avoti.

28 Apr
https://bonis.lv/2017/10/02/rebuilders-b-dauksts-lr-arlietu-ministrijas-atjaunotaju-videointervija/

Publicists, bij. diplomāts Bonifācijs Daukšts sauc atmiņā (<http://www.irlv.lv> 2016.17.IX) pašsadedzināšanos – ne tikai studenta Jana Palaha, protestējot Prāgā (1969.I) pret PSRS invāziju Čehoslovākijā. Tā notikusi arī PSRS iekļautajās Baltijas republikās. Kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa (1969.13.IV) pašsadezināšanos mēģinājis īstenot students Iļja Ripss, VDK/KGB drošības spēku pārstāvji viņu sasējuši un nogādājuši psihiatriskajā slimnīcā. Visvairāk pretokupācijas aktivitātes notika Lietuvā, bet arī Igaunijas un Latvijas skolu/augstskolu jaunieši, kā atceras Daukšts, rakstījuši vēstules un uzsaukumus, īpaši pēc Romas Kalantas sadedzināšanās Kauņā (1972.14.V). Vēstures grāmatās aizvien vēl lielā mērā „mēms” palicis fakts, ka tajā pašā gadā Lietuvā sadedzinājās vēl 12 lietuviešu, kuru lūpās pēdējie bija patiesi brīvas tautas un valsts idejas vārdi. Spontānas jaunatnes solidaritātes demonstrācijas un sadursmes ar VDK, milicijas un armijas spēkiem notikušas arī pēcāk Kauņā, īpaši Kalantas bēru dienās (18.-19.V). VDK pasludināja, ka aizturētie gandrīz visi ir naidīgā, viltīgā Rietumu imperiālisma ideoloģisko diversiju lokā nonākuši, degradējušies, pārāk garmataini, apreibinājušies, nodzērušies un visbiežāk psihiski neveseli jaunieši. Latvijā, Gulbenes garnizonā ar vārdiem Par Lietuvu, brīvību un Dievu! sadedzinājies iesauktais A. Kalinauskas no Vilkaviškiem.

 
ĒRMĪGAS BŪŠANAS
1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā Latvijas Valsts universitātē (LVU) studējošais Bonifācijs Daukšts atceras kā pēdējo kursu studenti vākuši Vēstures fakultātes samizdata sienas avīzei Jaunais Atturībnieks (1970-1972) foto u.c. liecības par Leonīda Brežņeva metodisko „politbučošanos”, kas kļuvusi sevišķi uzkrītoša, sākot ar 1969.12.XII, kad Budapeštas lidostā viņš satvēris Ungārijas līdera Janoša Kadara galvu ar melnos cimdos tērptām rokām. Melnie cimdi mulsinājuši ne tikai jaunos LVU vēsturniekus, bet arī Rietumu izlūkdienestu analītiķus, kuriem bučošanās veids devis svarīgu papildu liecību par bučojamā objekta vietu PSRS un Varšavas pakta vadošo aprindu hierarhijā.
Ticis konstatēts, ka Brežņevs bučojies vismaz divējādi – atkarībā no satvēriena. Visaugstāk tikusi vērtēta bučojamā galvas aptveršana ar abām rokām un t.s. platais” skūpsts. Kā atceras Daukšts, grupa studentu, pievēršoties „politbučošanās” fenomenam, nākusi pie vienprātīga slēdziena, ka kvēlo sociālistisko valstu un brālīgo partiju vadītāju savstarpējās proletāriskās vienotības skūpsta celmlauzis bijis pats Ļeņins: …atzīšos, jutāmies drusku nacionāli šokēti, jo tur bija iejaukti arī latvieši. Paldies Dievam, ne visa nācija, bet tikai dažas ekstrēmistiski noskaņotas personas
Galvenais Ļeņina bučojamais, izrādījās, bijis Jānis Bērziņš-Ziemelis, padomju valsts kompartijas vadošs darbinieks Ārlietu tautas komisariātā, pēcāk (1932-1937) PSRS un KPFSR Arhīvu pārvaldes priekšnieks, žurnāla Krasnij Arhiv redaktors, arī literāts, likvidēts (1938) Staļina Lielā terora laikā, pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP 20. kongresā (1956.II) reabilitēts (<http://www.irir.lv> 2016.5.VIII).

 
Leave a comment

Posted by on 28/04/2020 in Uncategorized

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: