Vēl vienā ziņojuma atreferējumā, kas datēts ar 1984. gadu, stāstīts par bērnu literatūras izdevniecības “Liesma” vecāko redaktoru Andri Čapiņu, kurš jau iepriekš esot divreiz “profilaktēts” par ideoloģiski kaitīgas literatūras izplatīšanu un nacionālistiskiem izteikumiem. “Čapiņš tiecas uzsvērt nacionālo tradīciju nozīmi literatūrā, mākslā un sadzīvē. Labprāt lepojas ar savām zināšanām par buržuāziskās Latvijas politisko un kultūras dzīvi. Uzsver Latvijas “nelikumīgo” pievienošanu PSRS 1940. gadā. Šādus uzskatus Čapiņš izsaka tikai “uzticamu”, viņam labi pazīstamu personu klātbūtnē. Priekšniecības klātbūtnē izliekas par “mērenu” nacionālistu, vienlaikus rūpīgi vēro apkārtējo cilvēku reakciju,” teikts ziņojumā. Saskaņā ar aģenta sniegtajām ziņām, sākot no 1984. gada septembra, Čapiņš sācis aktīvi papildināt savu bibliotēku ar nacionālistiska satura literatūru: “Kopā ar avotam nezināmu draugu brauca vieglajā automašīnā uz Vidzemi un par zemu cenu iepirka attiecīgo literatūru, daļu no tās atstāja sev, pārējo nodeva antikvariātā vai pārdeva par spekulatīvu cenu. Avotam iedeva palasīt trīs daiļdarbus, kas izdoti emigrācijā.” Andris Čapiņš, kurš no portāla “Delfi” uzzināja, ka par viņu ir šāds ziņojums, norādīja, ka tajā paustās ziņas atbilst patiesībai. Savu viedokli viņš vēlējās paust rakstiski: “Kad publiskoja Valsts drošības komitejas arhīva aģentu kartītes un ieraudzīju Viestura Vecgrāvja vārdu un uzvārdu, biju, kā saka pieklājīgi latvieši, nepatīkami pārsteigts. Bet, kad pirms dažām dienām izlasīju, ko par mani un citiem Viesturs Vecgrāvis ziņojis čekai, sapratu, ka viņa darbība aģenta lomā bijusi īpaši nekrietna, proti, viņš ne tikai ziņojis par “nelabām” grāmatām, bet arī atklājis, piemēram, kā es izvairos no VDK visur esošās acs un auss. Sekas? Dramatiskas – atņemtas daudzas grāmatas, karjeras neiespējamība. Sekas citiem, par kuriem ziņojis? Dramatiskas, pat traģiskas, bet par to šajā formātā sīkāk vairs nevēlos izteikties. Skumji, nožēlojami! Vēl jo vairāk tāpēc, ka Viesturs Vecgrāvis bija vedējtēvs mana brāļa Jura Čapiņa kāzās.” —