May | 2019 | Bonis.lv

Te tikai tādi tīklā rasti spriedelējumi:
Par dižkunigaišiem. Nezinu, kāda ir Latvijas vēstures tradīcija, bet faktiski dižkunigaitis tas pats liekņazs vien ir, tikai lietuviski (lietuviešu valodā arī Kijevas lielkņazi ir dižkunigaiši (latviski tas būtu dižkungi 🙂 ). Vēl jāņem vērā to, ka Lietuvas dižkunigaište stipri nosacīti ir baltu valsts (cik zinu, jau no Aļģirda laikiem sarakste tur bija tādā “protobaltkrievu” valodā, lai kā tādi fakti arī nepatiktu mūsu brāļiem 🙂 ). Tad nu, manuprāt, iznāk, ka dižkunigaitis ir lielkņaza sinonīms, varbūt vienīgi ir kāda tradīcija latviskajā vēsturē, kad līdz tam gadam dižkunigaiši, pēc tā gada lielkņazi, jo ap to Ļubļanas ūniju tur ne smakas no tiem ļaužiem, kurus mēs mūsdienās saucam par lietuviešiem, valsts pārvaldē vairs nebija, tāpēc arī to vienoto valsti viegli bija nodibināt. –Feens 14:43, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Tātad par dižkunigaišiem. Latviskā tradīcija, cik zinu, tiešām ir saukt viņus par dižkunigaišiem (vai dažreiz arī lielkunigaišiem); tas tiešām atbilst (liel)kņaza statusam, taču tas savukārt – (erc)hercoga utt. Domāju, labāk viņus tomēr dēvēt par dižkunigaišiem. Tiesa, ka Lietuvas dižkunigaitija bija ne pārāk “lietuviska”, un oficiālā rakstu valoda bija rutēņu (un nemaz jau tik traki tiem mūsu brāļiem tas neliekas:). Taču aristokrātiju (un tādējādi arī valsts pārvaldi) ļoti ilgi veidoja tikai lietuvieši (arī slāviskajās teritorijās), kas vēlāk, protams, pārpoļojās, taču neatkarības izjūtu saglabāja arī pēc Ļubļinas ūnijas (tāpēc arī bieži vien nevarēja vienoties par dažnedažādiem jautājumiem, piemēram, par karaļa ievēlēšanu u.c.). Gadījās arī, ka, neprasdami runāt lietuviski, viņi sevi tomēr dēvēja par lietuviešiem (līdzīgi mūsdienu Lietuvas baltkrieviem, kas sevi dēve par poļiem.:) Mjā, un Žemaitijā (Samogitijā) savu lietuviskumu aristokrātija tā īsti laikam nemaz nezaudēja – atšķirībā no pārējās Lietuvas. –Dekaels 16:03, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Tad kā rakstam vikipēdijā? Cik ilgi ir dižkunigaiši – Vai līdz pat 1796.gadam, kad Reča Pospoļita krita, vai līdz Ļubļinas ūnijai 1596.gadā, kad izveidojās vienotā (bet divdaļīgā) valsts? Kā ir vēstures tradīcījā, jo faktiski jau oficiāli tas tituls saucās kaut kā tā – Joannes III, Dei Gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, Russie, Prussiae, Masoviae, Samogitiae, Livoniae, Smolenscie, Kijoviae, Volhyniae, Podlachiae, Severiae, Czernichoviaeque t.i. latīniski–Feens 20:11, 23 janvārī, 2006 (UTC)
Bet varbūt tikai līdz Krēvas ūnijai?–Feens 20:13, 23 janvārī, 2006 (UTC)
Bet par iepriekš Tevis rakstīto piekrītu daļēji, jo Lietuvas nosaukums vēsturiski ir daudz mainījies. Tur daudz šķēpu lauzts (un laužas vēl joprojām) starp poļiem ,lietuviešiem un baltkrieviem, tāpēc, ja kāds XIV gs. teica ka viņš ir ļitvins, tad tas nenozīmēja, ka viņš uzskatīja sevi par to, ko mūsdienās sauc par lietuviešiem vai arī baltu tautas piederīgo.–Feens 20:26, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Vēl viens jautājums – vai tiešām – Jagaiļu (daudzskaitlī) dinastija? Ja tā, tad jocīgi, it kā to Jagaiļu būtu bijis daudz. Lietuviski – Jogailaičiai – jagailiešu, latviski pareizak būtu Jagaiļa (kā ciltstēva) dinastija. Ģediminu dinastija – arī skan skarbi, bet, ja tā ir pareizi izlabošu–Feens 21:07, 23 janvārī, 2006 (UTC)

Tātad vispirms par dižkunigaišiem. Domāju, vajadzētu viņus tā dēvēt līdz pat 1795. gadam, jo katrā ziņā jālieto viens nosaukums visam laika periodam – lai nejauktu lasītājam galvu.

Par dinastijām – nu jā, laikam jau jālieto vienskaitlis: Jagaiļa dinastija un Ģedimina dinastija. (Dažviet gan esmu manījis Jagaiļus daudzskaitlī, bet īpaši svarīgi tas nav.) Vienkārši pierasts pie “Habsburgiem”, “Romanoviem” utt., u.tml. –Dekaels 15:45, 25 janvārī, 2006 (UTC)

—

Nekas no iepriekšspriedelētā īsti tomēr mūsu aspektā nekrīt svarā,
jo būtiski svarīgi bija – okupētajā Baltu telpā pacilājoši iedvesmojoši NACIONĀLI LIELISKOT kustības iniciatoru rangu, vēsturisko nozīmību un garu!..
Skat. diskrētā BALTU PRETOŠANĀS ARHĪVA dokumentus Rietumu aizrobežās!