Aidu Puklēviču – Lietuvas vēstniecības Vīnē 1. sekretāru, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Lietuvas misijas vadītāju – matīju Alpu republikas galvaspilsētā 90. gadu vidū. Diplomātiskajās pieņemšanās grāfu Palfī nama spoguļzālēs trīsdesmitgadīgais puisis ne ar ko īpašu nesaistīja uzmanību, bet viņa pēkšņā pazušana no EDSO mītnes Hofburgas pilī, nokļūšana dzimtās zemes cietumā un negaidītās ziņas (arī Latvijas) presē par piedzīvojumu rakstnieka talanta uzplūdiem gan rādījās esam ārkārtas gadījums. 1998. gadā Viļņā ar pseidonīmu Aidas Pelenis izdotais romāns “Restitūcijas 14 dienas” tagad jau tiek dēvēts par pašu pirmo politisko trilleri lietuviešu literatūras vēsturē.
—
Īstenībā šis modernais dēku romāns ir iezīmīgs arī ar to, ka ir pirmais no jaunlaiku diplomātu aprindām nākuša (atkrituša) autora tāda rakstura gara ražojums Baltijā.
Trillera tulkojuma nesenā parādīšanās arī Latvijas grāmatnīcu plauktos rosināja papētīt to vēsturiskās realitātes “vielu”, kas kalpojusi par pamatu un fonu sacerējuma spriegajam sižetam. Jāpiebilst, ka A. Pelenis zināmā mērā ir vairījies saistīt romāna notikumus ar savu paša diplomāta pagātni Vīnē un Helsinkos. Galvenais varonis Lins Norvīds ir, draudzējoties ar mafijniekiem, neviļus nogrēkojies 1. sekretārs konsulārajos jautājumos Lietuvas vēstniecībā Ungārijā (nevis diplomāts Austrijā), un autors palaikam, šķiet, ar jūtamu labpatiku un saldu ironiju par nelgām lasītājiem spēlējas – jauc, vērpj un aizplīvuro no paša pieredzes un dzīvesziņas izaugušus sižetus un faktus.
—
Jāatzīst, ka patiešām patīkami ir šķetināt šos daiļradītos politiskos rēbusus, risināt erudīcijas spēles, atšifrēt mājienus un atpazīt reālas, veikli konstruētas personības romāna kaleidoskopiskajās ainās! Un kas gan var būt par to noderīgāks, piemēram, topošam starptautisko attiecību speciālistam vai politiķim?
Padomju impērijas atjaunošanas plāns
Romānā izdomātie notikumi risinās 1991. gadā milzu telpā no Maskavas līdz Vašingtonai un no Tallinas līdz Tel-Avivai drīz pēc neizdevušies augusta puča Krievijā, kad daļēji sāk īstenoties kāds fantasmagorisks superslepens vairākpakāpju plāns zudušās padomju impērijas atjaunošanai jaunos apstākļos – t. s. operācija “Restitūcija”. Idejas autors sākotnēji (jau pirms septiņiem gadiem) bijis PSKP CK ģenerālsekretārs Jurijs Andropovs, bijušais KGB priekšsēdis. Pēc KGB analītiskās grupas un vairāku starpresoru analītisko grupu ziņojumu izpētes vecais, viltīgais kremlēnietis sapratis, ka PSRS sabrukums ir nenovēršams un tāpēc nākotnē jācenšas notikumu gaitu virzīt slepenā projekta autoriem labvēlīgā, vēlamā pasaules lielvaras pozīciju atgūšanas virzienā.
—
A. Peleņa izklāstā: ““Restitūcija” ir KGB ģenerāļa Udaļčenko smadzeņu radījums. Ar Andropova svētību viņš bija sagatavojis operāciju, pareizāk gan būtu sacīt, operāciju sistēmu, kā visīsākajā laikā un ar minimālu piepūli var atjaunot agrāko impēriju, ja rodas Savienības varbūtēja sabrukuma draudi. Šādam gadījumam bija sagatavots viss līdzekļu komplekts, kura būtība – iefiltrēšanās Centrāleiropas nākamajā politiskajā un ekonomiskajā elitē. … Ideja bijusi šāda – pirmkārt, ar ieroču, narkotiku, ķīmisko un kodoltehnoloģiju nelegālo tirdzniecību uzkrāt milzīgas naudas summas un vienlaikus uzturēt stabilus sakarus ar noziedzīgo pasauli. Liekot šos sakarus lietā, savā netiešā kontrolē pārņemt ietekmīgākos mafiozos grupējumus.
Otrkārt, šos līdzekļus pārsūknēt uz Centrāleiropu, izmantojot sāktās ekonomiskās reformas, privatizāciju un tā tālāk, izveidot finansiāli varenus trestus, investīciju fondus, holdingkompānijas un bankas, kas reāli spēj ietekmēt šo valstu politiku.
Treškārt, nesamierināmi nelabvēlīgos politiķus un ierēdņus neitralizēt, sarīkojot kompromitācijas un šantāžas kampaņu, kuras nolūkiem tikusi uzkrāta milzīga patiesu un falsificētu datu banka.”
—
Par spontāni sākušos operāciju priekšniecībai Vašingtonā ziņo kāds Federālā izlūkošanas dienesta aģents: “Operācijas mērķis – situācijas destabilizācija Centrāleiropas valstīs, iefiltrējoties valdošās aprindās un uzņēmējstruktūrās, ar organizētās noziedzības palīdzību rīkojot terora aktus, izraisot masu nemierus un neapmierinātību, sagraujot kontrolētās uzņēmējorganizācijas, pirmām kārtām bankas, apdrošināšanas kompānijas utt. Ir pamats ticēt, ka operāciju kontrolē privātpersonas ar darba pieredzi drošības struktūrās. Nepārbaudīts, bet ticams viedoklis, ka operācijas daļas savā starpā maz koordinētas un/vai var arī konfrontēt.”
Aģents brīdina, ka, apkarojot iesākušos stāvokļa destabilizāciju Viduseiropā un Baltijas valstīs, ir jābūt piesardzīgiem un “sadarbība ar draudzīgo valstu dienestiem iespējama tikai operatīvās informācijas ieguves līmenī, ziņu tālāknodošana un to apmaiņa iespējama vienīgi atsevišķas atļaujas gadījumā”. Citiem vārdiem sakot, austriešiem par “Restitūciju” – ne čiku, ne grabu!
—
A. Peleņa sižets par “Andropova plānu” dažos aspektos sasaucas ar virknes Rietumu vēsturnieku un politologu pārliecību, ka Kremļa vadībā tieši Andropovs pirmais ir apzinājies padomju sistēmas kompleksas pārveides neizbēgamību, mēģinājis atvirzīt tālāk režīma agoniju un faktiski bijis patiesais “pārbūves tēvs” (Crozier, van Huyn u. a., Phénix rouge (Sarkanais Fēnikss), Le Rocher, 1999).
Līdzīgas domas grāmatā ar apakšvirsrakstu “Jaunā mafija – briesmas no Austrumiem” pauž arī divas franču pētnieces (Renata Lesnik, Helene Blanc. L’empire de toutes les mafias. Paris, 1996).
Jādomā, ka lietuviešu romānistam ir kalpojušas par idejiski mākslinieciskas iedvesmas avotu tieši spriedumu plūsmas politoloģiskās versijas.
Zīmīgs A. Peleņa patosālajā shēmā ir tas, ka “Andropova sliktie zēni”, kā teikts grāmatā, “nevar un nevar sagremot NATO izplešanos, Baltijas valstu patstāvības palielināšanos un Ukrainas neatkarību” darbojas pret Rietumu atbalstītajiem Maskavas “labajiem”, bet pats Krievijas prezidents pēc augusta puča Rietumu un to specdienestu acīs pasvītrots kā stabils “stratēģiskais partneris”. Labs vai slikts, bet vajadzīgs.
Savdabīgās Vīnes impresijas
Šķetinādams “Restitūcijas” noslēpumus Eiropas pilsētās, jaunais lietuviešu diplomāts Lins Norvīds saduras gan ar kāda Derzubara vadīto un Svētā Gellerta kalna viesnīcās Budapeštā uzdzīvojošo ukraiņu mafiju, gan ar “Viļņas brigādi”, gan arī piedzīvo izdomātas personas – “jaunā krieva” Konstantina Luganska (tikpat izdomātas “Ost Aktiv” bankas prezidenta) novākšanu viņa villā Vīnē, – kaut kur Jaunā Meža klostera vīnakrogu rajonā.
Kāds FIB Vīnes Reģionālās informācijās un dokumentācijas centra līdzstrādnieks trillerī atklāti pauž Alpu kalnu republikai neglaimojošas atziņas par tās attiecību ar “sliktajiem” raksturu: “Pastāv nerakstīta vienošanās ar Austrijas varas iestādēm. Sliktie zēni šeit mierīgi legalizē naudu, kārto darījumus, laiž bērnus skolā un Kertnera (Karintijas – B. D.) ielas veikalos pērk sievām dārglietas, bet nešaudās un nenodarbojas ar krāpniecību, savukārt varas iestādes izturas iecietīgi pret viņu uzturēšanos un neceļ nekādus šķēršļus ar vīzām.”
—
Vīnes kriminālpolicijas prezidija komisāra doktora Oto Greislera mutē A. Pelenis savukārt droši liek citus daudznozīmīgus iespaidīgus, fantāziju rosinošus vārdus: “Vīne nav ne Varšava, ne Prāga! Šeit cilvēki tāpat vien netiek šauti. Mēs cieši esam vienojušies ar visiem iespējamiem miera grāvējiem: ja notiks nopietna vardarbība – bez jebkādas tiesas viņi no valsts tiks izmesti! Nav svarīgi, no kurienes ieradušies – no Stambulas, Belgradas vai Maskavas. Varat darīt, ko gribat – taisiet veikalus, ieguldiet naudu, ejiet uz Vīnes Operu, bet – nebāziet nagus pie slidenām lietām, no kurām var ciest vienkāršie, godīgie vīnieši. … Jums varbūt nepatīk, tomēr Vīne ir viena no drošākajām pasaules galvaspilsētām. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka visi zina spēles noteikumus, zina, ka, tos pārkāpjot, iespēju pārsūdzēt nebūs, it īpaši tad, ja esi no Austrumiem, – kaut arī nolīgsi vislabāko advokātu, tomēr paliksi aiz borta un varēsi braukt atpakaļ uz saviem sasodītajiem Austrumiem!”
—
Neko teikt. Tik skarbus un nepārprotamus atzinumus kā Peleņa sacerējumā atradīsim vēl ja nu vienīgi Kida Mohela par bestselleru kļuvušajā pētījumā “Aģentu slepenais karš. Špionāžas centrs Vīne” (Kid Möchel. Der geheime Krieg. Spionage Drehscheibe Wien. Hamburg, 1997).
“Restitūcijas” trešo darbības jomu – noziedzības pasauli iztēlē šķērsojot, romāna autors, protams, neaizmirst atzīmēt, ka “aukstā kara laikā, kad Kertnera iela ieņēma pirmo vietu starp Eiropas galvaspilsētām pēc spiegu skaita uz vienu kvadrātmetru, Austrijas tiesībsargājošajiem un drošības orgāniem pie daudz kā vajadzēja pierast un uz daudz ko pievērt aci.” Tā – arī tikpat kā Mohela grāmatā atrasta tēze.
—
Būdams, kā liekas, atzīstams spiegu un izlūku literatūras, kā arī attiecīgu vēstures stāstu un pētījumu pazinējs, A. Pelenis, šķiet, vērīgi sekojis arī 90. gadu vidus Vīnes bulvāru, mafijas un “sarkano lukturu” joslas (“Gurteļa”) skandāliem austriešu iedzeltenajā presē (“Täglich Alles”, “Die Neue Kronen Zeitung” utt.). Un tas nemaz nav bijis lieks laika zaudējums, bet gan rotājošs ieguvums trillera rakstura sacerējumam. Tikai nezin kāpēc varoņu Lina Norvida un visur viņam līdzi sekojošās Indres Survilaites pašu intīmās attiecības palikušas tādas kā neattīstītas…
Pāris aizrādījumu
1) Kaitina, ka slavenā KGB, GRU u. c. dienestu mītne pie Maskavas Loka romānā visur tiek dēvēta par Jaseņevku pareizās Jaseņevas vietā. Nevajag taču mūsu zinātkārajai jaunatnei jaukt galvu!
2) Romāns ir patiešām arī savdabīgs ceļvedis pa Viduseiropas pilsētu, sevišķi Vīnes, krimināli iezīmētām vietām savijumā ar izteiksmīgiem ASV, Anglijas, Austrijas un virknes citu specdienestu darbības ieskicējumiem. Ausīs griež tikai palaikam nedabiski ģeogrāfisko nosaukumi sagrozījumi – Vahas (jābūt – Vahavas) ieleja vai principā latviskojamo Vīnes Lerhenfeldergirteļa loku, Bruku pie Leitas u. c.
Nobeigumā vācu valodu zinošiem un politiski augošiem lasītājiem iesaku reizē un paralēli ar A. Peleņa romānu ieskatīties arī pagājušogad Hamburgā iznākušajā azartiskā slepeno sfēru pētnieka Jurgena Rota grāmatā (Jürgen Roth. Die graue Eminenz. Das Netzwerk von Diplomaten, Gangstern und Politikern) – “Pelēkais kardināls. Diplomātu, gangsteru un politiķu tīkls”. Katrā ziņā viens otram par sliktu abi šie sacerējumi nenāks, bet gan jūtami papildinās nojausmas par sarežģīto 90. gadu Eiropas un visas pasaules ainu.
—
Pārmaiņu vētras acī.
Egils Levits un mūsu kopīgais Vīnes laiks.
Bonis.lv 
3 responses to “Vēstnieka Egila Levita Vīnes laika Eiropas panorāmas atvizums viņa vēstniecības padomnieka B. Daukšta recenzijā par bijumu.”