RSS

Tāds tas Bonifācijs Daukšts – Vikipēdijas lapā pirmoreiz, īsi un daļēji atstarots. – Biogrāfijas sākotnēji publicētais, vikipēdijski populārākais, bet pagaidām neautorizētais variants.

14 May

Pats pagaidām vēl paklusēšu.

—

Bonifācijs Daukšts

Vikipēdijas lapa

Jump to navigation Jump to search

Bonifācijs Daukšts
Personīgā informācija
Dzimis 1950. gada 12. decembrī (68 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Aglona, Preiļu rajons, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Karogs: Latvija Latvija Rīga
Pilsonība Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Zinātniskā darbība
Zinātne vēsture
Darba vietas Užupes Republikas vēstnieks Kairos, Publiskās atmiņas centrs
Alma mater Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte
Pasniedzēji Alberts Varslavāns, Fridrihs Straube-Strauss, Pēteris Krupņikovs, Marģeris Stepermanis, Valentīns Šteinbergs, Kārlis Počs

Bonifācijs Daukšts, dzimis 1950. gada 12. decembrī, ir dzejnieks, latviešu padomju vēsturnieks, diplomāts un viens no pirmajiem Latvijas Republikas diplomātiskā dienesta atjaunotājiem pēc neatkarības atgūšanas.

Dzīves gājums

Dzimis 1950. gada 12. decembrī Preiļu rajona Aglonas pagasta Aglonā «Brīvniekos» Staļina politieslodzītā kara invalīda Staņislava Daukšta (1923. gada 11. novembris – 2003. gada 3. oktobris)[1] ģimenē. Vārds dots mātes garīgās iestiprināšanas krusttēva Romas katoļu baznīcā, 1929. gadā virs Spilves bojāgājušā Latvijas kara lidotājam Bonifācija Mazura piemiņai[2]. Skolas gaitas sācis Preiļu rajona Aglonas pagasta Aizpuriešu pamatskolā 1958. gadā, Aglonas vidusskolā mācījies no 1962. gada līdz 1969. gadam. Ar vēlāko Valsts drošības komitejas izlūku Vladimiru Putinu ticies jau jaunībā Aglonā, 1965. gadā ņēmis dalību Raiņa muzeja veidošanā Latgalē[3]. Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē studējis no 1969. gada līdz 1974. gadam, no 1991. gada līdz 1994. gadam beidzis aspirantūru ar disertāciju par PSRS un Latvijas Republikas attiecībām 20. gadsimta trīsdesmitajos gados[4]. Studiju gados sadarbojies ar vēlāko LPSR VDK štata virsnieku Arni Kohu-Jumīti, LPSR VDK aģentu kartotēkā minētajiem Antoniju Zundu, Juri Celmiņu, kā arī Valdi Blūzmu, I. Brusbārdi, dekānu Kārli Poču[5]. 1973. gadā, 5. kursā studējot devies laulībā ar kursabiedri, vēsturnieci Viju Vīksnu[6]. Bijis vēstures pasniedzējs Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas pilsētas 16. profesionāli tehniskajā skolā, Rīgas 4. vakara (maiņu) vidusskola, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes PSRS vēstures katedras pasniedzējs no 1977. gada[7]. PSRS okupācijas periodā pretošanās kustībā slepeni ievēlēts par Baltu valsts dižkunigaiti. Atmodas laikā strādājis PSRS Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. Zinību biedrībā) kā lektors[8], arī tās rīkotajos Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienas svētkos Latvijas Komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejā veicis arī sociālisma celtniecības propagandista un ļeņiniskā pulciņa vadītāja pienākumus kopā ar Žaneti Ozoliņu[9], republikas rajonu tautas deputātu padomju izpildu komiteju vadībai lasījis arī lekcijas par Staļinu[10]. Studējis komunistiskās Ķīnas Tautas Republikas Augstākajā diplomātijas skolā Pekinā. Bijis neērts arī neatkarīgās Latvijas Republikas varai[11] – Laimdotas Straujumas vadītais ministru kabinets dzejnieku Daukštu 2015. gadā izslēdza no LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas[12] personālsastāva, pamatojot ar ar Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētājas Rutas Pazderes vēstuli, ko Daukšts publiski vēstulē ministru prezidentei nosaucis par “politisku spiedienu pret zinātni un zinātniskās darbības brīvību, kāda noteikta Satversmē, kas nevar palikt bez sekām”.[13]

Dzejnieks Daukšts ir atturībnieks, propagandists pret alkohola nodarīto postu[14].

Literārā darbība

PSRS okupācijas periodā, arī pagrīdes literatūrā (samizdat) pazīstams ar literārajiem pseidonīmiem A. Krasts, A. Ozols, Aivars Mazurs (pēc vārda krusttēva, lidotāja Bonifācija Mazura) u. c. PSKP direktīvu rezultātā izslēgts no Latvijas padomju rakstnieku savienības organizētas Rīgas jauno literātu apvienības, kuras biedrs nekad nav bijis. Dzeja publicēta latviešu periodiskajos izdevumos, dzejas krājumā “Acis” (1981), atdzejojis ukraiņu jaunos dzejniekus un iztulkojis latviešu valodā Mihailu Ļermontovu[15]. Māris Melgalvs uzskata[16], ka Daukšta ‘dzejas cilvēks’ ir vitāls, tajā apvienota dabas izjūta, no senčiem pārmantotais darba tikums un prasme saskatīt daiļo, īpaši sievietēs, citi literatūras kritiķi norāda, ka Daukšts dzejā variē sen zināmo, sen atrasto un allaž jauno tēmu – kur jēga — vai mūžīgā trauksmē, vai mūžīgā norimšanā – bet neko savdabīgu, jaunu un savu Bonifācijs Daukšts nav atradis[17]. Dzejnieka literārā darbība novērtēta jau agrā jaunībā. Saņēmis PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas un VĻKJS CK balvu — sudraba medaļu.[18]

Diplomātiskais dienests

Eksperts sarunās par Krievijas okupācijas armijas izvešanu no Latvijas. Piedzīvojis LPSR ārlietu ministra Eižēna Poča aiziešanu 1990. gadā vēl Pils ielā 11, Rīgā.[19]. Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vadošais speciālists Austrumeiropas valstu lietās no 1991. līdz 1992. gadam [20], vēlāk nodaļas vadītājs, departamenta direktors. No 1995. gada padomnieks Latvijas Republikas vēstniecībās Austrijā, Ungārijā, Šveicē, Slovēnijā, Slovākijā un Lihtenšteinā. Pagaidu pilnvarotais lietvedis Ungārijā no 1995. gada līdz 1996. gadam. Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis Apvienoto Nāciju Organizāciijas atomaģentūrā Vīnē, pirmais sekretārs sūtniecībā Drošības un sadarbības organizācijā Eiropā, vēlāk Latvijas Republikas vēstniecības Lietuvā padomnieks[21].

Zinātniskais darbs

Baltijas un ziemeļvalstu vēstures un politikas pētījumu centra viceprezidents kopš 2003. gada, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2009. gada, Publiskās atmiņas centra padomes loceklis kopš 2016. gada[22], Latvijas Universitātes viespētnieks, LPSR VDK pret tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves padomes loceklis[23]. Vairāk kā 100 zinātnisko publikāciju autors. Ar Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojumu Nr. 433 iecelts LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā par locekli[24].

Grāmatas Latvijā

  • Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
  • Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929-1940). Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2012.

Grāmatas ārzemēs

  • Bonifacijus Daukštas. «La jeunesse orageuse de l’ange d’Užupio», Vilniaus apskritis (Trakai), 1985.

Ģimene

Precējies, laulātā draudzene ir vēsturniece Vija Daukšte. Laulībā dzimis dēls – Mārtiņš Daukšts.

Atsauces

  1. Ministru kabineta 2014. gada 20. augusta rīkojums Nr. 433 Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei, prot. Nr. 42 31.§, «Latvijas Vēstnesis», 164 (5224), 21 August 2014, (accessed 12 April 2019)
Autoritatīvā vadība
 
7 Comments

Posted by on 14/05/2019 in Biogrāfijas, Dokumenti, Galerija, KGB, VDK, GRU, Latvieši un Latvija pasaulē. Valsts pirmie 100 gadi., Vēstnieka un konsulātu darba dzīve. Užupes Republika, planēta.

 
 
%d bloggers like this: