RSS

Lai visi saprastu OKUPĀCIJAS un ANEKSIJAS īsto saistību..

12 Feb
Attēlu rezultāti vaicājumam “līgo bonis.lv”

Atstājot malā A.Nikžentaiša vēlāk sniegtas šī secinājuma interpretācijas, kas ir balstītas uz tāda “solīda” avota kā lietuviešu „Vikipēdija” autoritāti, pamēģināsim noskaidrot, ko tas nozīmē, runājot juridiskajā valodā.

Šeit palīgā mums nāks Humbolta universitātē aizstāvētā igauņu jurista Lauri Malksoo disertācija „Nelikumīga aneksija un valsts kontinuitāte: Baltijas valstu inkorporēšanas PSRS lieta” (Leiden/Boston, 2003) – 400 lappuses apjomīga studija, kurā atsevišķa sadaļa ir veltīta „okupācijas” un „aneksijas” jēdzienu nozīmei un savstarpējo attiecību skaidrošanai (pētījuma tulkojums krievu valodā ir publicēts internetā PDF formātā).

Atbilstoši viedoklim, kas izveidojas XIX.gs., aneksija tika uzskatīta par okupācijas noslēgšanas veidu. Tātad, anektēta teritorija varēja kļūt par likumīgu to okupējušas valsts daļu un tādā veidā zaudēja okupētas teritorijas statusu.

Taču aneksija varēja būt arī nelikumīga. Saskaņā ar 1907.gada Hāgas konvenciju pār tādu tika uzskatīta pirmstermiņa aneksija, kad teritorijas aneksija tiek pasludināta vēl pirms cīņas par anektējamo teritoriju beigām. 1928.g. pieņemtais Kelloga – Briāna pakts aizliedza „karu kā nacionālās politikas līdzekli”. Tā rezultāta likumību zaudēja arī okupēto valstu aneksijas. Tomēr līdz Otrā pasaules kara beigām starptautisko tiesību praksē vēl tika piemērota klauzula, ka aneksiju var leģitimēt, ja to atzīst starptautiskā kopiena.

1949.g. Ženēvas konvencijās tika līdz galam noraidīta iespēja okupantam likumīgi anektēt okupētu teritoriju,

tātad saskaņā ar mūsdienu starptautiskajām tiesībām aneksija vispār nevar noslēgt okupāciju. To varēja noslēgt tikai likumīga aneksija, kura vēl teorētiski bija iespējama XX.gs. I.pusē. Balstoties uz to Krievijas juristi cenšas pierādīt, ka Baltijas valstu aneksija bija likumīga un līdz ar to šīs valstis 1940.-1990.gadu periodā nevarot traktēt kā okupētas valstis.

Zināms, ka Baltijas valstu aneksiju starptautiskā sabiedrība neatzina.

Aneksijas neatzīšana arī veido Baltijas valstu pašreizēja juridiskā statusa pamatu.

Uz rūpīgas starptautisko tiesību aktu un teoriju analīzes balstītais L.Malksoo slēdziens šeit ir viennozīmīgs:

„Tā kā PSRS veiktajai Baltijas valstu aneksijai 1940.gadā nebija nekāda pamata starptautiskajās tiesībās, bet ievērojama starptautiskās sabiedrības daļa attiecās no formālas šī iekarošanas atzīšanas, tad no PSRS neveiksmes iegūt galējo tiesisko statusu Baltijas valstīs automātiski seko, ka

okupācijas režīms kā tāds nebija pārtraukts līdz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanai 1991.gadā.

Tas nozīmē, ka neskatoties uz PSRS 1940.gadā veikto Baltijas valstu aneksiju, varam runāt par to (turpināmo) „okupāciju”, pirmkārt balstoties uz to, ka PSRS nebija tiesiskā pamata.

Ilgā padomju okupācija bija sui generis neortodoksā okupācija, Annexionsbesetzung („aneksijas okupācija”).

Līdz 1991.gadam Baltijas valstu situācija  būtiskākajos aspektos atgādināja klasisko „okupācijas” situāciju:

ārvalsts kontrole, kas balstīta uz militārajiem spēkiem, kuru dalību nebija sankcionējušas starptautiskās tiesības, un interešu konflikts starp iedzīvotājiem un tiem, kuri viņu ir pārvaldījuši.”

 
 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: