RSS

Antaljas rudens.

06 Dec


Antalja.

Ar gaišu sudrabu ir jūra pierietusi,
Un līcis laiskojas kā samīlējies slaists.
Tu debess puses manī sajaukusi.
Bet es tev piedodu –
nu lai,
lai ir. Nu lai.
*

*
Jau rudens tuvojas.
Pie bāriem laista palmas.
Un pludmalē vāc saulessargus nost.
No kāda krāšņa svešas zemes galma
Tu tagad nāc? Es tevi atceros.

*

*

*
Pie apvāršņa stāv kalni daudzās kārtās.
Es bangotnē vēl cenšos šūpoties.
Un tevi nesaucu nekādā vārdā,
Tāpēc, ka jūsmā
baidos pārteikties…

______

jau vasara sen visu pateikusi
un aizgājusi –
klaidā,
rudeņos

no debesīm krīt
izpūruši plusi –
kā sunim gribas
ķert un laizīt nost

bet mēle salst
un kulā senatns klusums
kur šoruden
ar tevi skūpstījos

 
Leave a comment

Posted by on 06/12/2018 in Biogrāfijas, Dzeja, Galerija

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: