RSS

Ā.TALCIS: 1964.g. 1.decembrī tikos ar Knutu Skujenieku otrreiz. Apmēram 3 stundas runāju divatā nometnes priekšnieka .. kabinetā. 3.turpinājums.

18 Jul
Attēlu rezultāti vaicājumam “работаю в кгб”

Vispirms lūdzu Skujeniekam iepazīstināt mani plašāk ar dzejām, ko viņš sarakstījis ieslodzījumā.

Viņš atnesa biezu kladi. Teica, dažas esot vājākas, tāpēc tās visas neesot ko rādīt, nolasīšot, kuras domājot labākās. Nolasīja virkni dzejoļu, vairākas liriskas vārsmas, kuras, jādomā, radušās nometnē, atceroties pirmās mīlestības izjūtas. Šķiet, dzejoļi veltīti sievai, bija vairākas sonetas, veltītas redzamākajiem pasaules dzejniekiem, t.sk. Garsijam Lorkam un Hikmetam. Bija noskaņas un pārdomu dzejoļi, kuriem vairāk vai mazāk jūtama cauri skumjā nometnes atmosfēra.

Viņš ne labprāt pasniedza kladi, atvainodamies, ka tajā vairāki vāji dzejoļi, kurus esot kauns rādīt.

Palūdzu vēlreiz parādīt to dzejoli, ar kuru biju iepazinies jau iepriekšējā tik;sanās vakarā.

Šis dzejolis izteica

sarūgtinājumu, apmēram tādā garā: jāmācās piemēroties domāt un rakstīt tā, kā tev prasa.

To dzejoli viņš uzšķīra, pēc tam ieskatījās vēl dažos citos, kas bija tādā pašā noskaņā, vai ar kādu pierādījumu, ka dzejolis radies nebrīvē..

(IZLAISTS)

Rezignētās, vietumis rūgtās noskaņas Knuta Skujenieka dzejā man šķita saprotamas –

dzejnieks, atrazdamies nebrīvē, nevar dziedāt skaļi un priecīgi kā cīrulis gaisā. Tā bija tomēr īsta, laba, talantīga cilvēka dzeja.

ATŠIFRS TURPINĀSIES

 

 
 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: