Pamodos filosofisks  un ienāca prātā Ansis Zunde, kura priekšā jūtos tāds kā vainīgs par neattaisnotu radošumu. Bet es esmu un palieku lepns, ka viņš zem manas darba grāmatiņas (vienas no daudzām) piesega okupācijā vadīja Bauskas novadpētniecības muzeja disidentisko Filosofijas (!) nodaļu. Neiebilstu, un mani pat kairina, ka viņš  manu daudzcietušo personas nosaukumu toreiz interpretēja kā Bonifācijs – Bonis Faķīrs.

Toreiz vēl šai daudzcietušajā pasaulē daudz nodarbojos ar  okupācijas režīmu kaitinošo  teokrātiskas Latgales Republikas (ar Aglonu kā galvaspilsētu centrā) konstituēšanu. Nekādas drošības iestādes nesaprata to manu baudu.  Mani toties vienprātīgi ievēlēja par Latgales lielhercogu kādā pietiekami demokrātiskā, pat plašā smadzenēs šalkojošā pacēlumā

vēsturiskās kopmītnēs Tālivalža ielā.

Tas, protams, izsākumis solīja lielas nepatikšanas, bet izsstarīgi turpinājās arī kādā poētiskā naktsdzīvē iepretim Cirkum, pie Beņa Valdmaņa, kurš rītausmā pēc  notikumiem puantilēja savas bildes otrādi, jo uzskatīja, ka viņam vēl saglabājusies īstā, smadzenēs neapgrieztā tikko dzimuša bērna pasaules redze. Pirms tam mēs homēriski dzērām ielas otrā pusē ar Andri Puriņu un violeti zilu Imermani, kuram kodās neizprotami jaukas meitenes. Bet pats viņš palika nesatricināms kā Prometeja klints un prātnieciski gudrs kā tāds ebrejs.

Ārija Elksne toties uzskatīja mani par salīdzinoši kārtīgu cilvēku jauno, bļaustīgo, verlibristisko poētu barā, tāpēc lūdza pavadīt viņu līdz Jaunciema autobusa pieturai pie tā paša Cirka, stāstīja man, kā drīkst un kā nedrīkst dzejot ,un  par viņai mūžīgi liktenīgo Fišeru, tās dienas jauniešu neizpratni  pret viņu un maitīgās Cekas stulbi pavēlošajiem norādījumiem publicēt komunistisko  grafomānu atdzejotās idiotiskās Marksa dzejas, ko viņa no sirds nicināja.

Tagad es tikai domāju, kam es to rakstu. Būtu skaidrāk jāpamostas.