***

Vai esat redzējis dokumentu no CK, kas būtu bez uzraksta «Slepeni»?

– Esmu redzējis. Uz dažiem bija rakstīts «Pilnīgi slepeni» un uz citiem «Dienesta lietošanai». Vēl uz dažiem, kuru bija ļoti maz, stāvēja atzīme «Pilnīgi slepeni, sevišķi svarīgu dokumentu mape» — un tā glabājās vienā eksemplārā tikai pirmā sekretāra seifā. Es drīkstēju izlasīt to papīru, un bija norādīts, kurus vēl drīkst iepazīstināt.

– Ar ko tie «sevišķi slepenie» dokumenti saistījās?

– Tak ne ar ko. Ar pilnīgām muļķībām. Nu, piemēram. Tikko biju sācis strādāt Preiļu rajonā, un uz ārzemēm aizlaidās Jūrmalas komjauniešu pirmais sekretārs Zamaščikovs. Viņš palika Itālijā. Braucienā ar viņu kopā bija arī Preiļu komjaunatnes 1. sekretārs Vilhelms Veļeckis, vispār sakarīgs puisis. Bet, kā izrietēja no man piesūtītā sevišķas nozīmes pilnīgi slepenā dokumenta, mans Vilis, vietējo komjauniešu līderis, esot zinājis Zamaščikova nelāgos nodomus un nodevību. Tāpēc mūsējo vajagot stingri nosodīt. Man atkal piezvanīja toreizējais LKP CK 2. sekretārs un teica: tovarišč Čepaņis, vaš komsomoļec sebja očeņ ploho vjol v Itaļiji, nado s ņim razobratsja. Nu, mēs razbiraļis ar! Vēlāk zemākie no cekas zvanīja un stāstīja, kā tieši vajag sadot pa spārniem Veļeckim.

Augstākā līmenī, protams, visu atkal regulēja no Maskavas. Kad Vosu aizcēla prom no Rīgas, mums vajadzēja sapulcēties un, kā toreiz sacīja, «ievēlēt» jaunu LKP CK 1. sekretāru. Šim gadījumam par godu Latvijā ieradās PSKP CK sekretārs Jegors Ļigačovs un mums, sapulcētajiem, pavēstīja, ka tādu un tādu iemeslu dēļ Vosu pārceļ uz Maskavu, viņa vietā lielā CK rekomendē tādu un tādu personu, proti, Borisu Karloviču Pugo, un beigās, nu, tādā draudu pilnā jautājošā balsī noteica: es ceru, ka nevienam nebūs iebildumu pret CK lēmumu?

Protams, nevienam iebildumu nebija. Tas arī tā tika paprasīts, ja kāds tajā brīdī būtu pacēlis acis no rūpīgi izpētāmās grīdas, tad tas jau robežotos ar nodevību. Es to visu gari stāstu, lai pateiktu, ka savienotajā republikā Latvijā visu galveno noteica tikai un vienīgi Maskava.

Otra tikpat stingri centralizēta sistēma kā partija, protams, bija Valsts drošības komiteja.

Čekas rajona aparātā strādājošie kompartijas biedri — un citi tur nevarēja būt — nemaz uzskaitē rajonā neskaitījās. Viņi bija savā partijas organizācijā Rīgā. Vienīgi, ka uz gada atskaites «ražošanas sapulci» mēdza uzaicināt piedalīties rajona pirmo sekretāru.

E. Līcītis: — Toties rajona čekistu priekšnieks taču parasti bija rajona komunistu biroja loceklis.

– Vienmēr. Tā bija kā «štata vieta». Pēc būtības tur pat sanāca statūtu pārkāpums, jo kā gan čekas priekšnieks var būt biroja loceklis, ja viņš pat nav vietējās pirmorganizācijas biedrs. Bet par to neviens nekādus jautājumus neuzdeva.

V. Krustiņš: — Vai varat izstāstīt, kādēļ jums vajadzēja aiziet no Preiļiem un pāriet uz Liepāju?

– Es neizpatiku dažiem ietekmīgiem vīriem, kuri gribēja, lai arī šitais jauneklis, tāpat kā viņa priekštecis, vairāk strādā viena kolhoza labā. «Šis jauneklis» vairāk gribēja, cik nu varēja, strādāt visam rajonam par labu. Tad tā nu sanāca, ka 1984. gadā mani «pārvietoja pa horizontāli».

E. Līcītis: — Vai tik ietekmīgais vīrs nav bijis Kavinska kungs, un vai Voss, taipusē būdams, papriekš neiegriezās «Krasnij Oktjabrj» saimniecībā un tad tikai devās uz Preiļu rajona partijas komiteju?

– Nē, mēs darījām tā. Es kopā ar čekas priekšnieku viņu sagaidījām pie rajona robežas un pavadījām — tiesa gan, bez motociklistu un milicijas eskortiem, kā tagad skaļi rullē. Tā ka ārišķīgi tas nenotika, bet droši gan. Tad partijas komitejā parunājām, bet pēc tam Voss, protams, nobrauca arī līdz Riebiņiem.

***

No 1968. gada līdz 1974. gadam strādājis komjaunatnes darbā. 1973. gadā neklātienē beidzis Augstāko partijas skolu Maskavā.^[2][3][4]

***

http://apollo.tvnet.lv/zinas/cepanis-muti-vala-plest-nevareja/299360