RSS

Par Latvijas vēsturnieku atmiņas īpatnībām. – No intervijām. – Prof. H. Strodam jautā “RL”.

04 Jan

Man tēvs stāstīja, kā viņu taisījušies mobilizēt istrebiteļos, kaut arī bija Latvijas atbrīvošanās kara dižkareivis 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Tāds amats toreiz skaitījās. Izsauc kara komisārs. Nu, Strod, tev jāiet istrebiteļos. Strods saka: “Ziniet, es neredzu. Es nevaru izpildīt, biedri major, jūsu pavēli.” Majors saka: “A ti menja vidiš?” “Vižu.” “Nu, vot, ti budeš istrebiteļem.”  Tēvs neaizgāja. Bija jāiet vienkārši uz pagastmāju un tā tālāk. Viņš skaitījās jau vecs vīrs. Tā ka viennozīmīgi nevar pateikt, kas bija istrebiteļi.

Šuvajevs: Vai jūsu kā iznīcinātāja pieredze palīdzēja rakstīt grāmatu par partizāniem?

Strods: Es neesmu bijis iznīcinātājos. Nekad, nekad.

Foto no Latvijas Kara muzeja fondiem. Sarkanarmieši, kas 1946. gadā apsargāja Sinoles pagasta izpildu komiteju no partizānu uzbrukumiem. Foto no Latvijas Kara muzeja fondiem. Sarkanarmieši, kas 1946. gadā apsargāja Sinoles pagasta izpildu komiteju no partizānu uzbrukumiem.

Šuvajevs: Tomēr jūsu skolnieki stāsta ko citu.

Strods: Nē, nē. To var pārbaudīt. Var pārbaudīt istrebiteļu sarakstus. Nekad neesmu bijis, nekad.

Šuvajevs: Jūs uzskatāt, ka partizānu karš Latvijā pastāv līdz 1956. gadam. Taču 1949. gadā, kā pats atzīstat, “materiālā bāze” ir iznīcināta. Jāņem vērā, ka cilvēki tīri psiholoģiski bija noguruši, jāņem vērā, ka pat tiem, kas simpatizēja partizāniem, nereti nebija nekā, ko viņiem dot. Taču vēl dīvaināk šķiet, ka šo partizānu karu jūs sajūdzat ar nevardarbīgo pretošanos un pieminat Aivaru Strangu 1970. gadā Rēzeknē.

Strods: Jā, es pieminēju. Redziet, es sāku šo darbu strādāt apstākļos, kad nebija izpētīta ne vardarbīgā pretestība, ne nevardarbīgā pretestība. Šo Rēzeknes momentu es paķēru vienkārši klāt, ka pat skolnieki darbojās. Viņš atteicās, ja nemaldos, valkāt krievu komjaunatnes nozīmīti. Bet, ja jūs pierādīsiet rakstiski, ka es esmu bijis istrebiteļos, esmu gatavs jums izmaksāt 1000 Ls.

Šuvajevs: Savās atmiņās jūs piemin arī Munters…

Strods: Kā? Munters?

Šuvajevs: Jā.

Strods: Es neatceros. Es Munteru satiku. Toreiz es strādāju Zinātņu Akadēmijā, Arheoloģijas un etnogrāfijas sektorā, vadītājs biju. Mēs izdevām tādu krājumu Arheoloģija un etnogrāfija, kur es skaitījos galvenais redaktors. Mēs devām viņam tulkot. Un pie tam viņam,

tā godīgi runājot, pavēle bija, viņam maksāja divas reizes vairāk nekā parastajiem tulkiem. Mēs tur savā Zinātņu Akadēmijas augstceltnē viņu saucām

par Eksi vienkārši. No vārda “ekselence”. Eksis atnāca. Viņš ārkārtīgi smalki uzvedās, dāmām skūpstīja rokas, mēs

to nedarījām, protams. Un tad es noķēru Munteru tādā blēdībā, es atvainojos.

Uz vācu valodu viņš tulkoja perfekti. Bet angļu tā ne sevišķi. Terminoloģiju angļu valodā es puslīdz zināju, un tad es atnesu tekstu viņam un teicu: “Te, biedri Munter, nav pareizi.” Viņš neko neteica. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija sācis dot visādām savām palīdzēm, dāmām, kurām vajadzēja rubļus. Bet kādā sakarībā viņš mani piemin, es neatceros.

Šuvajevs: Atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām sarunu, proti, pie jautājuma par patiesību. Kas ir patiesība?

Strods: Nu, kas ir patiesība? Tas ir Pilāta jautājums. No Bībeles. Kas ir patiesība? Vēsturniekam patiesība ir tas, kas atbilst, tātad, vēstures faktiem, notikumiem visiem. Es te nupat šajā sakarībā runāju ar ģenerālprokuratūru. Mums, vēsturniekiem, ir tāds princips, ko latīņu valodā saka tā: quod nomen non estin fontes, non estin mundo — kas nav dokumentos, tā nav pasaulē. Jūs, teiksim, varat iedomāties, ka tas tā bija, bet jums nav tiesību to tā atstāt, kamēr to nepierādāt ar dokumentiem. Bet dokumenti visu patiesību nepierāda.

Ir, ir, ir šodien pat notiek daudzi notikumi, kaut vai tepat Rīgā droši vien vai šajā mājā, un varbūt arī mūsu starpā notiek, blakus šai sarunai, ko mēs oficiāli runājam un ierakstām. Un tā ir patiesība. Bet šī patiesība netiek atspoguļota vēstures avotos.

Foto no Latvijas Kara muzeja fondiem. Iznīcinātāju grupa Ērgļos. 1951. gads. Foto no Latvijas Kara muzeja fondiem. Iznīcinātāju grupa Ērgļos. 1951. gads.

Šuvajevs: Kas tad ir šī patiesība, ja tā netiek fiksēta vēstures avotos? Turklāt —

lai paustu patiesību, tā ir jāzina.

Strods: Jāzina, jā. Tā ir mūsu zinātnes ierobežotība. Es savā laikā, Zinātņu Akadēmijā strādājot, pārbaudīju Fizikas institūta darbu. Tur bija arodbiedrību vēlēšanu komisija. Piecus gadus Fizikas institūtā strādā pie vienas tēmas, un uzraksta “rezuļtat otricateļen”. Vienvārdsakot, rezultāts negatīvs.

Un tas ir pētījuma liels sasniegums.

Tas nozīmē, ka ar tādu metodi neko nevar sasniegt. Mēs, piemēram, to vēsturē pateikt nevaram. Kaut arī es skaitos

Valsts prezidentes Vēsturnieku komisijas loceklis, viens no apakškomisijas vadītājiem, mēs nevaram pateikt Valsts prezidentei, ka mums nekas nav iznācis. Mums kaut kam ir jāiznāk.

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/kas-nav-dokumentos-15760

 
 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: