RSS

Daudziem zināmā čekas majora “Feliksa Fredisona” raksts “maisu” jautājumā. – ‘Pilnīgi Atklāti’ redakcijas arhīvs (?).

22 Dec

 

(Tāds nosaukums ir Latvijas Rakstnieku savienības detektīvžanra autoru asociācijas izdotajai ikmēneša publikācijai — avīzei, kuras redaktors ir Juris Blaumanis

Sens pseidonimizēta čekas majora raksts “maisu” jautājumā. ‘Pilnīgi Atklāti’.

***

Aukstais karš, prioritāte šajos kontaktos tika dota tām zinātņu nozarēm, kas varētu kalpot militārā potenciāla vairošanai.

Protams, šādos apstākļos abas puses – par prieku pretizlūkošanas dienestiem – viena otrai neuzticējās, kas noveda pie diezgan stingriem slepenības saglabāšanas diktētiem kontaktu ierobežojumiem. Paradoksālākais turklāt bija tas, ka amerikāņi un viņu sabiedrotie centās slēpt savus sasniegumus, bet PSRS slēpa savu atpalicību. Cenšoties pierādīt pasaulei savu paritāti ar ASV, sešdesmito gadu sākumā kādā starptautiskā izstādē Sokoļņikos krievi bija izstādījuši kāda ārkārtīgi svarīga agregāta paraugu, par ko bija zināms, ka amerikāņi vēl tikai strādā pie tā radīšanas. Kad amerikāņi šo agregātu ieraudzīja, viņi bija ne tikai pārsteigti, bet pat šokēti, jo pie tā bija uzraksts – “Pārdots”. Tas nozīmēja, ka krievi šādas ierīces jau ražo masveidīgi. Tikai vēlāk izrādījās, ka tas nav vis darbīgs agregāts, bet tikai makets, kas domāts amerikāņu dezinformācijai.

Gigantiskā un nežēlīgā bruņošanās sacensība spieda nepārtraukti tiekties pēc kvalitatīva un kvantitatīva pārākuma bruņojumā, jo tikai tas solīja panākumus “karstā” kara gadījumā. Tādēļ PSRS zinātnisko kontaktu aizsegā izvērsa vērienīgu zinātniski tehniskās izlūkošanas tīklu.

Visas nozaru ministrijas un komitejas, kas bija iesaistītas bruņojuma ražošanā, nodibināja speciālas “ārzemju daļas”, kurās obligāti iekļāva VDK darbiniekus. Līdzīgus dienestus instituēja vairumā augstskolu, PSRS un republiku zinātņu akadēmijās, kā arī nozaru zinātniskās pētniecības institūtos. Šīs “ārzemju daļas” izstrādāja perspektīvus un operatīvus aktuālas zinātniski tehniskās informācijas ieguves plānus, savukārt ieinteresētie resori sastādīja sarakstus par zinātniskām tēmām, kas izraisa praktisku vai teorētisku interesi. Kompetenti speciālisti pēc tam noteica, ko no šīs informācijas var iegūt godīgu, legālu kontaktu ceļā, bet ko – pielietojot izlūkošanas un citas slepenas metodes. Šo tēmu saraksts nonāca VDK Pirmās pārvaldes rīcībā, kur tās izvērtēja un apkopoja pa nozarēm.

Mīļās un reizē tik neieredzētās patiesības labad jāsaka, ka pēdējos trīsdesmit gados praktiski visa padomju eksaktā zinātne tika iesaistīta to uzdevumu risināšanā, ko tieši vai netieši, atklāti vai maskēti izvirzīja militāri rūpnieciskais komplekss. Līdzekļus šiem mērķpētījumiem, kas bija noformēti slēgtu tēmu un līgumdarbu veidā, parasti nežēloja, par rezultātiem maksāja diezgan labi, un pat bagātīgi prēmēja. Var teikt, ka daudzu zinātnieku kotedžas. automašīnas, motorlaivas un jahtas ir apmaksājis militāri rūpnieciskais komplekss…

Galvenais zinātnisko novitāšu medību lauks bija pūstošā kapitālisma zemes. Saņēmis prioritāro darbu ikgada sarakstu, attiecīgs republikas VDK aparāts apsvēra savas iespējas, kuras no tām un kā varētu risināt. Parasti izvērtēja arī attiecīgās nozares speciālistu iestrādes tepat uz vietas – Zinātņu akadēmijā, Rīgas politehniskajā institūtā, Latvijas Valsts universitātē u.c.; izpētīja mūsu zinātnieku kontaktus ar ārzemju kolēģiem, it īpaši – emigrantu vidū (vai tad latvietis latvietim atteiks…) Pēc tam aģentu vai uzticības personu zinātnisko kontaktu attīstības vārdā proponēja ārzemju komandējumam. Dokumentu noformēšanu veica ar Zinātņu akadēmijas vai republikas Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas “ārzemju daļu” starpniecību. Ja tēma radīja lielu interesi, bet zinātnieks, kurš perspektīvā varētu to ārzemēs iegūt legālā vai nelegālā veidā, nebija VDK aģents vai uzticības persona, viņu savervēja vai nodibināja ar viņu kontaktu kā ar uzticības personu. Kā jau minēju – atteikumu praktiski nebija…

Redzēdami, ka zinātniski tehniskā izlūkošana dod milzīgu efektu, ceļ VDK autoritāti un varu, valsts drošības dienesta bosi pēdējos 10-15 gados ar kompartijas vēlību un svētību noteica, ka zinātniskos komandējumos, sevišķi ilgstošos, uz ārzemēm var sūtīt tikai aģentus vai uzticības personas, protams, ar izņēmumiem, galvenokārt, humanitārās zinātnēs.

Kopš tā brīža, kad VDK darbinieks pieņēma lēmumu par tā vai cita zinātnieka sūtīšanu zinātniskā komandējumā, līdz izbraukšanai …

no rietumu kolēģiem mangoja spēkbarības komponentu ķīmiskā sastāva formulas. Un raugi – pēc pāris gadiem abi draugi izdeva pētījumu par mikroelementiem lopbarībā, kas kā oriģināls darbs guva laureāta vainagu un prēmijas. Tā sakot – [Pad. – BDaukšts] dzimtene neaizmirsa savus varonīgos un pašaizliedzīgos zinību vīrus… Un – ja gribam būt godīgi – vai gan var šodien aizmirst, kā pirms ārzemju zinātniskā komandējuma tādam laimīgajam kolēģim parasti sacīja: nu jau ātri būsi doktors (kandidāts). Un patiešām – parasti visi ārzemju komandējumi deva būtiskus un dažkārt pat nenovērtējamus materiālus “zinātnisko spēju” apliecināšanai un ātrai disertāciju sagatavošanai vai gadiem ieilgušu pētījumu sekmīgai pabeigšanai. Tagad, sākoties zinātnieku kariem nostrifikācijas aspektos, daudziem jo daudziem derētu to atcerēties.

Realitāte ir tāda, ka desmitiem un simtiem latviešu zinātnieku, īpaši eksakto zinātņu jomās, tieši vai netieši ir devuši savu (un ne mazu) ieguldījumu padomju impērijas militārā potenciāla veidošanā. Pietiek tikai ieskatīties arhīvos, kur glabājas dokumenti par līgumdarbiem dažādām “pasta kastītēm” (почтовый ящик – slepenu iestāžu adreses PSRS), kā arī kritiski izvērtēt komandējumu lietas, un mēs dzelžaini pārliecināsimies, ka tā nu reiz tas bija, fakti ir fakti, nepielūdzami.

Tajā pašā laikā pirms kādu nosodīt, gribu ieteikt dažiem soģiem atbildēt uz jautājumu: vai spējīgiem zinātniekiem maz bija cita iespēja sevi apliecināt, pilnveidot, gūt ieskatu pasaules zinātnes attīstībā? Vai mazums bija gadījumu, kad zinātnieks un VDK darbinieks, kurš panāca viņa komandējumu, pirmām kārtām nedomāja par ieguvumu arī mūsu pašu Latvijai? Bet tādu gadījumu bija daudz.

Morāle te tikai viena – nevis atgādināt mūsu neseno pagātni tiem, kas tagad pasludina sevi par baltiem gulbjiem, – un tādi diemžēl saradušies pat parlamentā pārstāvēto zinātnieku vidū – bet gan kopīgiem spēkiem darīt visu, lai nekad nepieļautu jaunu totalitārismu.

Pēc atgriešanās no ārzemju zinātniskā komandējuma bija jāiesniedz detalizēta atskaite,

Rezultātā astoņdesmito gadu sākumā PSRS kļuva par varenu militāru supervalsti, kas dažos bruņojuma veidos ne tikai bija līdzīga ASV, bet pat pārspēja to kvalitatīvi un – lasi un brīnies – pat kvantitatīvi. Amerikāņi, septiņdesmitajos gados izcēluši padomju jūras kara flotes sonoru, pārsteigti konstatēja tā ārkārtīgo līdzību adekvātai ierīcei, ko lietoja ASV kara flote; franči sašutuši atklāja, ka dažas padomju kaujas (lid)mašīnas ir apbrīnojami viņu džeta ‘Mirage’ izstrādēm. Padomju Savienība atbildēja, ka šāda konstruktīva līdzība izskaidrojama ar to, ka tādus risinājumus devusi kompjūterizētā automātiskā projektēšanas sistēma. Kā amerikāņi, tā franči mīļā miera labad šos jaukos melus bija spiesti pieņemt, bet patiesībā abos gadījumos analogā tehnika tika radīta pateicoties VDK iegūtajām konstrukciju un tehnoloģiju izstrādēm.

Gigantiskos mērogos izvērstās zinātniski tehniskās izlūkošanas efektivitāte ir tikai šķietama. Gala rezultāts nenoliedzami ir negatīvs, jo ārkārtīgi tika veicināts zinātniskais un inženieriskais parazītisms un līdz ar to – nespēja patstāvīgi un radoši attīstīt zinātni tēvzemē. Turklāt brīvās un ideoloģiski manipulizētās zinātnes sacensībā padomju zinātne arvien vairāk sāka atpalikt, jo VDK injekcijas tomēr varēja dot tikai to, kas ir zinātnes vakardiena vai šodiena, nevis nākotnes idejas un to iestrādes.

Savulaik ekonomiskās attīstības interesēs plašu zinātnisko un tehnisko izlūkošanu bija izvērsusi Japāna. Taču pēc kāda laika japāņu ekonomikas, zinātnes un tehnoloģiskie stratēģi konstatēja, ka tā nedod nopietnu tehnoloģisko izrāvienu. Japāņi pirmie saprata, ka nācijai un tās attīstībai daudz svarīgāk ir nevis nozagt, bet nopirkt tā vai cita atklājuma vai ražojuma licenci, un turklāt – veicot šo darījumu firmai, nevis valsts institūcijai. Vēl vairāk – japāņi atklāti paziņoja, ka tehnisko un zinātnisko novitāšu slepena ieguve ir tikai nabadzīgas sabiedrības cienīga prakse.

Felikss Fredisons

https://bonis.lv/2017/10/30/sens-pseidonimizeta-cekas-majora-raksts-maisu-jautajuma-pilnigi-atklati/

.

(Tāds nosaukums ir Latvijas Rakstnieku savienības detektīvžanra autoru asociācijas izdotajai ikmēneša publikācijai — avīzei, kuras redaktors ir Juris Blaumanis

Aukstais karš, prioritāte šajos kontaktos tika dota tām zinātņu nozarēm, kas varētu kalpot militārā potenciāla vairošanai.

Protams, šādos apstākļos abas puses – par prieku pretizlūkošanas dienestiem – viena otrai neuzticējās, kas noveda pie diezgan stingriem slepenības saglabāšanas diktētiem kontaktu ierobežojumiem. Paradoksālākais turklāt bija tas, ka amerikāņi un viņu sabiedrotie centās slēpt savus sasniegumus, bet PSRS slēpa savu atpalicību. Cenšoties pierādīt pasaulei savu paritāti ar ASV, sešdesmito gadu sākumā kādā starptautiskā izstādē Sokoļņikos krievi bija izstādījuši kāda ārkārtīgi svarīga agregāta paraugu, par ko bija zināms, ka amerikāņi vēl tikai strādā pie tā radīšanas. Kad amerikāņi šo agregātu ieraudzīja, viņi bija ne tikai pārsteigti, bet pat šokēti, jo pie tā bija uzraksts – “Pārdots”. Tas nozīmēja, ka krievi šādas ierīces jau ražo masveidīgi. Tikai vēlāk izrādījās, ka tas nav vis darbīgs agregāts, bet tikai makets, kas domāts amerikāņu dezinformācijai.

Gigantiskā un nežēlīgā bruņošanās sacensība spieda nepārtraukti tiekties pēc kvalitatīva un kvantitatīva pārākuma bruņojumā, jo tikai tas solīja panākumus “karstā” kara gadījumā. Tādēļ PSRS zinātnisko kontaktu aizsegā izvērsa vērienīgu zinātniski tehniskās izlūkošanas tīklu.

Visas nozaru ministrijas un komitejas, kas bija iesaistītas bruņojuma ražošanā, nodibināja speciālas “ārzemju daļas”, kurās obligāti iekļāva VDK darbiniekus. Līdzīgus dienestus instituēja vairumā augstskolu, PSRS un republiku zinātņu akadēmijās, kā arī nozaru zinātniskās pētniecības institūtos. Šīs “ārzemju daļas” izstrādāja perspektīvus un operatīvus aktuālas zinātniski tehniskās informācijas ieguves plānus, savukārt ieinteresētie resori sastādīja sarakstus par zinātniskām tēmām, kas izraisa praktisku vai teorētisku interesi. Kompetenti speciālisti pēc tam noteica, ko no šīs informācijas var iegūt godīgu, legālu kontaktu ceļā, bet ko – pielietojot izlūkošanas un citas slepenas metodes. Šo tēmu saraksts nonāca VDK Pirmās pārvaldes rīcībā, kur tās izvērtēja un apkopoja pa nozarēm.

Mīļās un reizē tik neieredzētās patiesības labad jāsaka, ka pēdējos trīsdesmit gados praktiski visa padomju eksaktā zinātne tika iesaistīta to uzdevumu risināšanā, ko tieši vai netieši, atklāti vai maskēti izvirzīja militāri rūpnieciskais komplekss. Līdzekļus šiem mērķpētījumiem, kas bija noformēti slēgtu tēmu un līgumdarbu veidā, parasti nežēloja, par rezultātiem maksāja diezgan labi, un pat bagātīgi prēmēja. Var teikt, ka daudzu zinātnieku kotedžas. automašīnas, motorlaivas un jahtas ir apmaksājis militāri rūpnieciskais komplekss…

Galvenais zinātnisko novitāšu medību lauks bija pūstošā kapitālisma zemes. Saņēmis prioritāro darbu ikgada sarakstu, attiecīgs republikas VDK aparāts apsvēra savas iespējas, kuras no tām un kā varētu risināt. Parasti izvērtēja arī attiecīgās nozares speciālistu iestrādes tepat uz vietas – Zinātņu akadēmijā, Rīgas politehniskajā institūtā, Latvijas Valsts universitātē u.c.; izpētīja mūsu zinātnieku kontaktus ar ārzemju kolēģiem, it īpaši – emigrantu vidū (vai tad latvietis latvietim atteiks…) Pēc tam aģentu vai uzticības personu zinātnisko kontaktu attīstības vārdā proponēja ārzemju komandējumam. Dokumentu noformēšanu veica ar Zinātņu akadēmijas vai republikas Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas “ārzemju daļu” starpniecību. Ja tēma radīja lielu interesi, bet zinātnieks, kurš perspektīvā varētu to ārzemēs iegūt legālā vai nelegālā veidā, nebija VDK aģents vai uzticības persona, viņu savervēja vai nodibināja ar viņu kontaktu kā ar uzticības personu. Kā jau minēju – atteikumu praktiski nebija…

Redzēdami, ka zinātniski tehniskā izlūkošana dod milzīgu efektu, ceļ VDK autoritāti un varu, valsts drošības dienesta bosi pēdējos 10-15 gados ar kompartijas vēlību un svētību noteica, ka zinātniskos komandējumos, sevišķi ilgstošos, uz ārzemēm var sūtīt tikai aģentus vai uzticības personas, protams, ar izņēmumiem, galvenokārt, humanitārās zinātnēs.

Kopš tā brīža, kad VDK darbinieks pieņēma lēmumu par tā vai cita zinātnieka sūtīšanu zinātniskā komandējumā, līdz izbraukšanai …

no rietumu kolēģiem mangoja spēkbarības komponentu ķīmiskā sastāva formulas. Un raugi – pēc pāris gadiem abi draugi izdeva pētījumu par mikroelementiem lopbarībā, kas kā oriģināls darbs guva laureāta vainagu un prēmijas. Tā sakot – [Pad. – BDaukšts] dzimtene neaizmirsa savus varonīgos un pašaizliedzīgos zinību vīrus… Un – ja gribam būt godīgi – vai gan var šodien aizmirst, kā pirms ārzemju zinātniskā komandējuma tādam laimīgajam kolēģim parasti sacīja: nu jau ātri būsi doktors (kandidāts). Un patiešām – parasti visi ārzemju komandējumi deva būtiskus un dažkārt pat nenovērtējamus materiālus “zinātnisko spēju” apliecināšanai un ātrai disertāciju sagatavošanai vai gadiem ieilgušu pētījumu sekmīgai pabeigšanai. Tagad, sākoties zinātnieku kariem nostrifikācijas aspektos, daudziem jo daudziem derētu to atcerēties.

Realitāte ir tāda, ka desmitiem un simtiem latviešu zinātnieku, īpaši eksakto zinātņu jomās, tieši vai netieši ir devuši savu (un ne mazu) ieguldījumu padomju impērijas militārā potenciāla veidošanā. Pietiek tikai ieskatīties arhīvos, kur glabājas dokumenti par līgumdarbiem dažādām “pasta kastītēm” (почтовый ящик – slepenu iestāžu adreses PSRS), kā arī kritiski izvērtēt komandējumu lietas, un mēs dzelžaini pārliecināsimies, ka tā nu reiz tas bija, fakti ir fakti, nepielūdzami.

Tajā pašā laikā pirms kādu nosodīt, gribu ieteikt dažiem soģiem atbildēt uz jautājumu: vai spējīgiem zinātniekiem maz bija cita iespēja sevi apliecināt, pilnveidot, gūt ieskatu pasaules zinātnes attīstībā? Vai mazums bija gadījumu, kad zinātnieks un VDK darbinieks, kurš panāca viņa komandējumu, pirmām kārtām nedomāja par ieguvumu arī mūsu pašu Latvijai? Bet tādu gadījumu bija daudz.

Morāle te tikai viena – nevis atgādināt mūsu neseno pagātni tiem, kas tagad pasludina sevi par baltiem gulbjiem, – un tādi diemžēl saradušies pat parlamentā pārstāvēto zinātnieku vidū – bet gan kopīgiem spēkiem darīt visu, lai nekad nepieļautu jaunu totalitārismu.

Pēc atgriešanās no ārzemju zinātniskā komandējuma bija jāiesniedz detalizēta atskaite,

Rezultātā astoņdesmito gadu sākumā PSRS kļuva par varenu militāru supervalsti, kas dažos bruņojuma veidos ne tikai bija līdzīga ASV, bet pat pārspēja to kvalitatīvi un – lasi un brīnies – pat kvantitatīvi. Amerikāņi, septiņdesmitajos gados izcēluši padomju jūras kara flotes sonoru, pārsteigti konstatēja tā ārkārtīgo līdzību adekvātai ierīcei, ko lietoja ASV kara flote; franči sašutuši atklāja, ka dažas padomju kaujas (lid)mašīnas ir apbrīnojami viņu džeta ‘Mirage’ izstrādēm. Padomju Savienība atbildēja, ka šāda konstruktīva līdzība izskaidrojama ar to, ka tādus risinājumus devusi kompjūterizētā automātiskā projektēšanas sistēma. Kā amerikāņi, tā franči mīļā miera labad šos jaukos melus bija spiesti pieņemt, bet patiesībā abos gadījumos analogā tehnika tika radīta pateicoties VDK iegūtajām konstrukciju un tehnoloģiju izstrādēm.

Gigantiskos mērogos izvērstās zinātniski tehniskās izlūkošanas efektivitāte ir tikai šķietama. Gala rezultāts nenoliedzami ir negatīvs, jo ārkārtīgi tika veicināts zinātniskais un inženieriskais parazītisms un līdz ar to – nespēja patstāvīgi un radoši attīstīt zinātni tēvzemē. Turklāt brīvās un ideoloģiski manipulizētās zinātnes sacensībā padomju zinātne arvien vairāk sāka atpalikt, jo VDK injekcijas tomēr varēja dot tikai to, kas ir zinātnes vakardiena vai šodiena, nevis nākotnes idejas un to iestrādes.

Savulaik ekonomiskās attīstības interesēs plašu zinātnisko un tehnisko izlūkošanu bija izvērsusi Japāna. Taču pēc kāda laika japāņu ekonomikas, zinātnes un tehnoloģiskie stratēģi konstatēja, ka tā nedod nopietnu tehnoloģisko izrāvienu. Japāņi pirmie saprata, ka nācijai un tās attīstībai daudz svarīgāk ir nevis nozagt, bet nopirkt tā vai cita atklājuma vai ražojuma licenci, un turklāt – veicot šo darījumu firmai, nevis valsts institūcijai. Vēl vairāk – japāņi atklāti paziņoja, ka tehnisko un zinātnisko novitāšu slepena ieguve ir tikai nabadzīgas sabiedrības cienīga prakse.

Felikss Fredisons

https://bonis.lv/2017/10/30/sens-pseidonimizeta-cekas-majora-raksts-maisu-jautajuma-pilnigi-atklati/

 
 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: