RSS

Jānis Jaunsudrabiņš Daces Lūses kritiskā tēmēklī.

10 Nov
I. Bērsona komentāros J. Jaunsudrabiņa
Kopotu rakstu 15. sējumā par rakstnieka literārās darbības 35 gadu atzīmēšanu 
1932. gadā
minēts, ka 

apsveicēju vidū mājās, Pļaviņās, bijis arī 
Jānis Straujāns  – PSRS telegrāfa aģentūras (TASS) pārstāvis Latvijā14. Straujāns,
īstajā vārdā Jānis Masters (1884–1941), savu
karjeru sāka kā banku aplaupītājs Helsinkos
un Tbilisi  – uz 1905. gada revolūcijas haosa
rēķina. Boļševiku Krievijā viņš bija padomju
un kompartijas darbinieks. Kā uzticams boļševiks nosūtīts darbā uz ārzemēm 
gan diplomātiskajā dienestā (Itālijā), gan TASS uzdevumā (Ķīnā, Latvijā). 
Latvijā Straujāns PSRS
uzdevumā strādā no 1926. līdz 1935. gadam.

(Apriebies lasīt par tās nakts murgaino maušanu..B.D.  Skat. arhīvu.)
Laikabiedrs un paziņa Andrejs Kurcijs atmiņās saka: „Straujāns bija pārliecināts 
Ļeņina
piekritējs.” 
Ar Jaunsudrabiņu Straujānu droši vien
iepazīstinājis Andrejs Kurcijs.  "Miera cīnītājus"
finansēja un
inspirēja uz darbībām PSRS. Starp divdesmit
diviem latviešu kultūras darbiniekiem  – miera cīnītājiem  – ir 
arī J. Jaunsudrabiņš.
 
Akadēmiskā Dzīve 45/2008
 
 
J. Jaunsudrabiņš 20. un 30. gados visbiežāk publicējas Jaunākajās Ziņās. 
Viņš ir
viens no Jaunāko Ziņu algotajiem darbiniekiem. Ainārs Lerhis: 
„Padomju Savienība
gatavoja sabiedrisko domu oficiālai Latvijas
inkorporācijai PSRS sastāvā, izmantojot t. s.
„Jaunāko Ziņu” grupu. 
Tieši saistīti ar NKVD
bija Vilis Lācis (ar PSRS izlūkdienestu bija
saistījies 1929.–1930. gadā) un Pēteris Blaus,
grupā aktīvi darbojās Jūlijs Lācis, Pauls Galenieks, Haralds Lūkins, 
tai tuvs bija arī Augusts
Kirhenšteins.   Informācijas deficīta radīšanā
par PSRS aktīva loma bija arī Latvijas valsts
augstākajiem politiskajiem vadītājiem, kas
informācijas bloķēšanu pamatoja ar nevēlēšanos sabojāt 
attiecības ar lielo un draudzīgo
kaimiņvalsti. „Jaunāko Ziņu” grupa palīdzēja
PSRS diplomātiem radīt daļā Latvijas inteliģences labu iespaidu 
par stāvokli PSRS, draudošo kara briesmu atmosfērā nosvērt svaru
kausu tai pusē, kuri uzskatīja, ka jāiet kopā
ar krieviem pret vāciešiem. Uz to viņus tieši
un netieši mudināja arī valdība, kuras pārstāvji vairāk baidījās 
no Vācijas nekā no PSRS. 
Tajā pulcējušies   – visi ļoti redzami
Latvijas sabiedrības cilvēki. Viena daļa no
viņiem bija saistīti ar Jaunākām Ziņām: Jānis Kārkliņš 
(Jaunāko Ziņu redaktors), Arturs
Bērziņš (teātra kritiķis un izrāžu recenzents
Jaunākām Ziņām, Nacionālā teātra direktors),
Jānis Zālītis (komponists un Latvijas mūzikas dzīves apskatnieks 
Jaunākās Ziņās), Jānis
Jaunsudrabiņš (rakstnieks un Jaunāko Ziņu
algots publicists). Savukārt pārējie brālības
locekļi  – vēsturnieks Arveds Švābe, rakstnieki Pāvils Rozītis, 
Ādolfs Erss, Valdis Grēviņš
un Jānis Grīns, pēc Unāma domām, bija kreisi
vai pakreisi noskaņoti. V. Grēviņš, pēc partejiskās piederības 
sociāldemokrāts, strādāja
laikrakstā Sociāldemokrāts. Sociāldemokrāts
ir bijis arī vēstures profesors Arveds Švābe.
Žanis Unāms Mākslas brālības locekļiem
galvenokārt pārmet savu interešu uzspiešanu
un lobēšanu Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrībā.
Savāda šķiet Jaunsudrabiņa politiski
publicistiskā darbošanās Jaunākajās Ziņās
K. Ulmaņa režīma laikā. Kā redzams no
publikācijām, viņš labi izpatika V. Muntera
vadītās Ārlietu ministrijas un Alfreda Bērziņa
vadītās Sabiedrisko lietu ministrijas kopējai
 
propagandiskai darbībai, kam, protams, stingri
pakļāvās Benjamiņi. Izsekojot J. Jaunsudrabiņa publikācijām 
Jaunākās Ziņās K. Ulmaņa
režīma gados, rodas pārliecība, ka rakstnieks
ir K. Ulmaņa runu atreferētājs, turklāt atreferējot viņš prot 
šo un to papušķot un šo un to
pielabot. Jānovērtē rakstnieka izmanība piemēroties 
valdošajai retorikai un tonim („būsim vienoti idejā”, „tautai 
jāsaslēdzas vienā
gredzenā”, „vienoties latvietībā”, „sekot katrai
Vadoņa domai” u. c.) un obligātā paklanīšanās
Vadonim. Nelielā rakstā Darba ierindā20, kur
J. Jaunsudrabiņš atreferējis K. Ulmaņa runu
1940. gada 15. maija svētkos, Vadonim paklanīšanās izdarīta četras reizes!
Pavisam skumji ir lasīt J. Jaunsudrabiņa
rakstus Latvijas valsts noslēguma posmā  –
pēdējos mēnešos no 1939. gada oktobra līdz
1940.  gada 15.  jūnijam. Tie tagad izskatās
traģikomiski. Pēc Latvijai traģiskā savstarpējās palīdzības pakta 
ar PSRS noslēgšanas
1939.  gada 5.  oktobrī, kad uz karstām pēdām
valstī tika ierīkotas Sarkanās armijas kara bāzes un deportēti vairāki 
desmiti tūkstoši Latvijas pilsoņu  – baltvāciešu, 12. oktobrī K.  Ulmanis 
saka uzrunu tautai Kongresu namā
(Lielā ģilde). 14.  oktobrī Jaunākās Ziņas pirmajā lappusē ievadā publicē 
J. Jaunsudrabiņa
atreferējumu par šo runu  – Skaidrība nomierina. Lūk, dažas šī atreferējuma 
frāzes: „Kas
to [K. Ulmaņa runu  – D. L.] dzirdēja, uzelpoja atviegloti.  [..] visas briesmas 
no ārienes ir
tikai ļaunu smadzeņu izsvīdums.  [..] Latvijas
pilsoņi ir skaidrībā, ka tiem nav iemesla uztraukties, jo tagad kara vētras 
no mūsu zemes
ir attālinātas. [..] Latvija uzņemtās saistības
pildīs  [..] to pašu darīs arī Padomju Savienība, kas no piedzīvojumiem zināms [
pasv.
mans  – D. L.]  [..] Tauta zina, ka viņai vienprātībā un uzticībā jāsaslēdzas 
ap savu cīņās
rūdīto Vadoni.”21 Raksta noslēgumā  – dziļa
paklanīšanās Vadonim: „ .. Latvijas pilsoņi ir
skaidrībā, ka tiem nav iemesla uztraukties, jo
tagad kara vētras no mūsu zemes ir attālinātas.
Prezidenta vārdi nes ne vien nomierinājumu,
tie katram iedveš arī paļāvību un uzticību,
jo tauta tic savam Vadonim, kas bijis ar viņu
baltās un nebaltās dienās. Tauta zina, ka viņai
vienprātībā un uzticībā jāsaslēdzas ap savu
cīņās rūdīto Vadoni.”
Akadēmiskā Dzīve 45/2008
14. oktobrī jau ir zināms, ka kaimiņzeme
Polija ir saplosīta. Skaidrība ir tāda, ka karš
tūliņ var sākties Latvijas teritorijā, par ko
uzskatāmi liecina milzīgā Sarkanās armijas
kontingenta atrašanās Latvijā22. Taču Jaunsudrabiņš Jaunākās Ziņās raksta, 
ka Latviju
karš neskars! „Mūs mūsu zemē neviens neaizskars. Mums atliek tikai sargāt 
savu neitralitāti, ko mēs gan varam spēt, atrazdamies
plecu pie pleca ar sen pārbaudītiem kaimiņiem un jauno sabiedroto 
[PSRS  – D.  L.].”23
J.  Jaunsudrabiņš arī šajā rakstā ir atreferējis K. Ulmaņa runu  – 
šoreiz valsts svētkos
18.  novembrī. Ulmanis, iedomājoties valsts
nākotni, saka šādu teikumu: „Jo mums slogi
var tikt uzvelti bez pašu vainas.” Toties atreferētājs izsaucas: 
„Lai! [..] Ko tur var darīt?”
un noslēdz savu teikumu vēsā mierā: „Valstij
jāskatās uz visu izlīdzinoši un mierīgi, jo tā
ir neitralitātes pirmā un galvenā prasība.”
Rakstnieks paredz vien materiālās grūtības,
ja arī gadījumā Latviju karš skars (ierobežoti
pārtikas produkti, „greznuma lietas”), bet  –
„latviešu mātes vislielākās grūtībās tomēr
jutīsies laimīgas, apzinoties, ka viņu dēliem
šoreiz nav jāstaigā pa nāves ceļiem”.
Kas tas ir? Pakļaušanās vai padevība
valdošajai konjunktūrai? Naiva cilvēka pārliecība? 
Neorientēšanās politikā? Muļķība?
Latviskajai mentalitātei raksturīgā padošanās
liktenim? Vai arī politiskais pasūtinājums, kā
pirms Pirmā pasaules kara, kad Jaunsudrabiņš sirdīgi iestājās 
pret visu vācisko un aicināja savus tautiešus doties uz fronti? 
Šoreiz sociālie pasūtinātāji ir Jaunākās Ziņas,
Anšlava Eglīša vārdiem runājot, „kolosāla
himēra, hameleons, kas mūžīgi maina veidu
un krāsu, piemērodamies apstākļiem, [..] mūsu preses leviatāns”24. 
Labi atalgots līdzstrādnieks raksta, ko tam liek. Jautājums  – vai viņš
tam, ko raksta, arī tic.
Prezidenta 40 gadu sabiedriskā darba atcerei 1939. gada 16. decembra 
Jaunāko Ziņu
pirmajā lappusē publicēts J. Jaunsudrabiņa
dzejolis Prezidentam Kārlim Ulmanim darba svētkos:
Skarbā darbā liels kas audzis,
Savu laimi pats kas kalis,
Pats kas cīnījies un centies,  –
Zina lielās zemes miņas,
Akadēmiskā Dzīve 45/2008
Pazīst gara cēlos ceļus.
Tas var kalpot, tas var valdīt.
Kā lai skaistāk apsveikt protu
Tevi, slavas apstarotu.
Mēnesi pirms padomju tanku ienākšanas
Rīgā J. Jaunsudrabiņš rakstā Tautas vienotne
vēl pabučo Ulmaņa roku: „Tāpēc lai šie svētki
atkal no jauna mūs māca vienoties latvietībā,
lai mudina mūs sekot katrai Vadoņa domai,
jo laiks ir rādījis, ka viņa domas ir auglīgas
un viņa roka laimīga.”25
Noslēdzot ieskatu par rakstnieka pielāgošanos valdošai 
politiskai konjunktūrai Ulmaņa laikā, vēl jāpiemin epizode 
ar traģikomēdiju Invalīds un Ralla. Lugas pirmizrāde Dailes
teātrī ir 1934. gada aprīlī. Pēc K.  Ulmaņa
apvērsuma 15. maijā Jaunākajās Ziņās parādās informācija, ka 
no teātra repertuāra
Jaunsudrabiņa luga noņemta, jo tai trūkst
„pozitīvas vērtības”. Jaunsudrabiņa Kopoto rakstu 15. sējumā 
sastādītājs komentāros
par notikumiem rakstnieka dzīvē 1935.  gadā
raksta: „Šai gadā Jaunsudrabiņš piemērojas
vai ir spiests piemēroties Ulmaņa režīma
ideoloģijai. 11. janvārī avīze „Pēdējā Brīdī”
ziņo, ka Dailes teātrī atkal izrāda „Invalīdu un
Rallu”. Teksts nav jāgroza, bet bijis jāuzraksta
īpašs prologs. Tas sākas ar vārdiem „Ko gadu gadi veido 
lēnā gaitā, To dažreiz strauji
atnes viena nakts”, konstatē, ka ausis rīts, un
beidzas ar vārdiem „Un, augšām cēlušies, lai
ceļam valsti”. Uz avīzes informāciju reaģē
boļševiks Pauls Vīksne, Padomju Krievijas
latviešu žurnālā „Celtne” 4. numurā rakstot:
„Fašisms uzspiedis J. Jaunsudrabiņam atklāti
paziņot, ka ulmaniskās reakcijas viena nakts
(apvērsums) atsverot gadu simteni, un tikai ar
to noteikumu atļauta lugas izrāde. Tā tiek 
izvaroti rakstnieki baltajā Latvijā („Rakstnieks
reakcijas žņaugos”).”26

Jaunsudrabiņa gadījumā gan jārunā 
par labprātīgu pašizvarošanos.
 
Iztopot jaunajai varai, jānomelno
iepriekšējā, kas vēl nesen tika pilnām mutēm
slavināta: „Man ir nācies saņemt anonīmas
vēstules demokrātijas laikos, lai lasos uz Padomiju, jo 
es savos darbos taču laikam likos
par kreisu. Es esmu saukts Ulmaņa laikā
uz Iekšlietu ministriju tincināšanai [varbūt
tas notika ieilgušās laulības šķiršanas lietā?  – D.  L.]. 
Atceries, kā pagājušajā vasarā
[1940.  g.] 

mēs ar lielu paļāvību skatījām gar
Ropažu ciemu plūstošo Sarkanarmijas automobiļu nebeidzamo virkni 
un es izteicu prieku, ka mums, darba cilvēkiem, jaunā valsts
var nest tikai labu. [..]
 
Glabāju sevī joprojām
gaišo domu, ka tiešām tagad mūsu mākslām
jāuzplaukst vispilnīgāk.”27
Lasīt ir neomulīgi, jo redzams, ka cilvēks izdzīvošanas dēļ zaudē savu pašcieņu
un godīga cilvēka slavu.
J. Jaunsudrabiņš, kā redzams no vēstulēm, ir gatavs uz visu. 

Viņš 1941. gada sākumā piedalās lugu konkursā, taču iesniegtā
luga Divu pasauļu vārtos izvirzītajām prasībām neatbilst, kaut gan 
autors ir ļoti centies:
izsmējis Ulmaņa režīmu un buržujus, ar sajūsmu parādījis padomju varas atjaunošanos
Latvijā, ar patosu runājis par politieslodzīto
atbrīvošanu 1940. gada 21. jūnijā un Oktobra
revolūcijas svinībām novembrī, stāstījis par
jaunajām pārmaiņām ģimenēs, kad jaunā
paaudze sarauj saites ar vecākiem  – buržujiem  – un pāriet strādniecības pusē. 
I. Bērsons
šo lugu klasificē kā „pārejas laika noskaņu
fiksējumu”28. 

1941. gada 14. martā Jaunsudrabiņu uzņem LPSR Padomju 
rakstnieku savienības biedru kandidātos, par pilnvērtīgu
biedru viņš kļūst 1. jūnijā. Viņam padomā
vairāki sacerējumi, ar kuriem „iekļauties jaunajā situācijā”.
Laikrakstā Latvija 1950. gada 18. novembrī (Nr. 89) rakstā Brīvība Jaunsudrabiņš
atceras sevi 1940./41. gada padomju okupācijā: 

„Es nebiju vēl pārāk vecs. 
Es pratu paciest
izsalkumu. Uz ilgāku laiku būtu arī sirdsapziņas pārmetumus spējis ignorēt un rakstīt
tikpat melīgi, kā citi to darīja.” Vai rakstnieks
jau ir piemirsis, ka šajā īsajā periodā viņš

jau klusinājis sirdapziņu un ka rakstījis tikpat
melīgi kā tie citi?
 
Leave a comment

Posted by on 10/11/2017 in Raksti

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: