RSS

13. septembris. – Akad. Čubarjana paziņojums par apturētās Kr. – Latv. divpusējās komisijas darbības atjaunošanu. – Sputņiks.

14 Sep

Читать далее: https://ru.sputniknewslv.com/radio/20170913/5861510/chubarjan-rossijsko-latvijskaja-komissija-istorikov-vozobnovit-rabotu.html 

Attēlu rezultāti vaicājumam “zunda un čubarjans”

IMAGE2794
IMAGE2795

Aleksandrs Čubarjans – akadēmiķis ar neatejošiem funkcionāra “krampjiem”.

***

Atbilstoši viedoklim, kas izveidojas XIX.gs., aneksija tika uzskatīta par okupācijas noslēgšanas veidu. Tātad, anektēta teritorija varēja kļūt par likumīgu to okupējušas valsts daļu un tādā veidā zaudēja okupētas teritorijas statusu.
Taču aneksija varēja būt arī nelikumīga. Saskaņā ar 1907.gada Hāgas konvenciju pār tādu tika uzskatīta pirmstermiņa aneksija, kad teritorijas aneksija tiek pasludināta vēl pirms cīņas par anektējamo teritoriju beigām.

1928.g. pieņemtais Kelloga – Briāna pakts aizliedza „karu kā nacionālās politikas līdzekli”. Tā rezultāta likumību zaudēja arī okupēto valstu aneksijas.

Tomēr līdz Otrā pasaules kara beigām starptautisko tiesību praksē vēl tika piemērota klauzula, ka aneksiju var leģitimēt, ja to atzīst starptautiskā kopiena.

1949.g. Ženēvas konvencijās tika līdz galam noraidīta iespēja okupantam likumīgi anektēt okupētu teritoriju, tātad saskaņā ar mūsdienu starptautiskajām tiesībām aneksija vispār nevar noslēgt okupāciju.

To varēja noslēgt tikai likumīga aneksija, kura vēl teorētiski bija iespējama XX.gs. I.pusē. Balstoties uz to Krievijas juristi cenšas pierādīt, ka Baltijas valstu aneksija bija likumīga un līdz ar to šīs valstis 1940.-1990.gadu periodā nevar traktēt kā okupētas valstis.

Zināms, ka Baltijas valstu aneksiju starptautiskā sabiedrība neatzina. Aneksijas neatzīšana arī veido Baltijas valstu pašreizēja juridiskā statusa pamatu.

Uz rūpīgas starptautisko tiesību aktu un teoriju analīzes balstītais L.Malksoo slēdziens šeit ir viennozīmīgs:

„Tā kā PSRS veiktajai Baltijas valstu aneksijai 1940.gadā nebija nekāda pamata starptautiskajās tiesībās, bet ievērojama starptautiskās sabiedrības daļa attiecās no formālas šī iekarošanas atzīšanas, tad no PSRS neveiksmes iegūt galējo tiesisko statusu Baltijas valstīs automātiski seko, ka okupācijas režīms kā tāds nebija pārtraukts līdz Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarības atjaunošanai 1991.gadā.

Tas nozīmē, ka neskatoties uz PSRS 1940.gadā veikto Baltijas valstu aneksiju, varam runāt par to (turpināmo) „okupāciju”, pirmkārt balstoties uz to, ka PSRS nebija tiesiskā pamata.

Ilgā padomju okupācija bija sui generis neortodoksā okupācija, Annexionsbesetzung („aneksijas okupācija”).
Līdz 1991.gadam Baltijas valstu situācija  būtiskākajos aspektos uzrāda klasisko „okupācijas” situāciju:

ārvalsts kontrole, kas balstīta uz militārajiem spēkiem, kuru dalību nebija sankcionējušas starptautiskās tiesības, un interešu konflikts starp iedzīvotājiem un tiem, kuri viņu ir pārvaldījuši.”

***

IMAGE2760
IMAGE2761IMAGE2762

https://bonis.lv/2016/03/22/kur-palika-tie-kveli-solitie-maskavas-dokumentu-kalni-cubarjanis-atkal-mana-pedejais/

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: