RSS

Juris Celmiņš par “Kurzemes Savienību” un sevi.

28 Jul

“Kurzemes Savienība” tiesas priekšā.

Izmeklēšana “Kurzemes Savienības” lietā noritēja raiti un kādu mēnesi pēc mūsu izslēgšanas no komjaunatnes saņēmu uzaicinājumu ierasties uz Augstākās tiesas sēdi Rīgā.

Iepriekšējā vakarā noliku savu traktoru ar vircas vāti mūsmājās pie zirgu staļļa. Pēc tam devos uz Oksles upīti nomazgāt sūdu smaku un nākošajā rītā ar agro autobusu braucu uz Rīgu.
Es. Ķimelis un Puriņš bijām liecinieku statusā, bet uz apsūdzēto sola sēdēja tikai Aukmanis. Mums lieciniekiem nebija iespēju vērot visu tiesas procesu, bet nācās uz sola pie zāles durvīm gaidīt uzaicinājumu ierasties un liecināt. Kad iegāju tiesas zālē redzēju, ka procesu vada jauns, slaida auguma tiesnesis, bet uztraukumā viņa vārdu tā arī nepiefiksēju. Jautājumi man tika uzdoti tādi paši kā pratināšanas laikā Talsu VDK nodaļā. Vienu brīdi man apnika visu atkārtot un tiesnesim teicu:
– Jums taču tas viss jau lietā ir pierakstīts.-
Tiesnesi aizkaitināja mana replika, uz kuru viņš skarbi atbildēja:
– Mēs diezgan ilgi spriedām vai arī jūs nesēdināt uz apsūdzēto sola. Varat priecāties, ka esat tikai liecinieka statusā tāpēc precīzi atbildiet uz jautājumiem.-
Es tā arī nesapratu, kas tie “mēs”, kuri lēma manu likteni, bet vairs neko lieku nerunāju un turpināju īsi, aprautiem teikumiem atbildēt uz jautājumiem. Sapratu, ka mana lecīgā uzvedība Talsu rajona komjaunatnes komitejā bija iemesls domāt par manis tiesāšanu. Biju atstājis iespaidu, ka neko no izdarītā nenožēloju. Tā arī patiesībā bija.
Pēc liecināšanas mani atkal izraidīja no zāles un lika gaidīt koridorā. Bez pusdienām nonīkām tur līdz pēcpusdienai, kad kāda tiesas darbiniece izdarīja ierakstu manā izsaukumā, kas attaisnoja darba kavēšanu, un atlaida mūsu trijotni mājās. Vēlāk uzzināju, ka Aukmanim piespriests sods – reāla brīvības atņemšana uz trim gadiem.

Tas bija 1968. gads. Gads sākās ar Hartu-77 un Prāgas pavasari. Hruščova “atkušņa” laiks PSRS politikā bija beidzies. Brežņeva kliķe pret citādi domājošiem sāka pastiprināt represijas. Neilgi pēc mūsu tiesas 1968.gada 20.augustā PSRS un Varšavas līguma valstu karaspēks iebruka Čehoslovākijā. Protesti pret šo barbarisko iebrukumu pāršalca visu pasauli. Noskaņojums mainījās arī Rīgā. 1969.gada 13.aprīlī LVU students Iļja Rips ar plakātu uz krūtīm, kurā nosodīja PSRS iebrukumu Čehoslovākijā, mēģināja sadedzināties pie Brīvības pieminekļa.

Nacionalistiskas un pretpadomju idejas strauji izplatījās LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē.
Jau teicu, ka uztraukumā nepaguvu iegaumēt tiesneša vārdu, kurš notiesāja Aukmani tikai par to, ka puisis sapņoja par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu.
Deviņdesmitajos gados jau pavisam cita tiesas procesa sakarā iepazinos ar “Kurzemes Savienības” lietas materiāliem un ar lielu pārsteigumu konstatēju, ka Aukmani notiesājis tiesnesis Aivars Niedra.
Pats esmu bijis liecinieks, kad Aivars Niedra jau neatkarīgās Latvijas laikā publiski dievojās, ka disidentus nav tiesājis. Ja es toreiz to būtu zinājis! Pēc tam Aivaram  Niedram sekoja spoža karjera. Viņš bija ilggadējs Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs, kļuva par tiesību zinātņu doktoru un 2011.gada 4.maijā no Valsts Prezidenta Zatlera rokām saņēma Triju Zvaiģžņu ordeni.
Mani, kā vienu no LTF dibinātājiem un 4.maija balsotāju, īpaši aizskar fakts, ka Aivars Niedra tika apbalvots tieši šajā datumā.

 

 
2 Comments

Posted by on 28/07/2017 in Biogrāfijas, Galerija, KGB, VDK

 
 
%d bloggers like this: