RSS

Vīnes vīns. – Grincinga un pārējā pasaule.. –

17 Jul

IMAGE3139IMAGE3138IMAGE3140

Mana tā gada vīnogu princeses galma pāža slavas reize.

Vīnes HOIRIGERS – jaunvīns un tāpat sauc “vīnogu vagas gala” krogus ap VĪNI, vispirms jau GRINCINGĀ.  

Heuriger  – jaunais vīns, šī gada vīns no austriešu vārda “heuer” – šogad. To vēl mēdz atšķaidīt, vēlams ar skaidravota ūdeni..

Vīnes vīni
Andris Vilks, LNB direktors

Tuvojoties atvasarai, gribu uzrakstīt vienu “vasarīgu” pastāstu. Tas būs saistīts ar mielastu zem klajas debess un Austriju. Pirmo reizi tur nonācu 1996.gadā. Tā bija konference, kurā tika apkopoti bibliotēku sadarbības programmas Austrumi – Rietumi, t.i., Austrumeiropas un Rietumeiropas, projekti. Dzīvojām Cilleres klosterī, kas atrodas Austrijas vidienē. Visas trīs ēdienreizes atbilstoši pieticīgajam dzīvesveidam klosterī tika noturētas vēsturiskajā ēdamzālē. Konference nobeidzās ar cita — Melkas klostera apmeklējumu. Klosteris un baznīca ir saistīti ar Umberto Eko bestselleru Rozes vārds. Starp citu, Austrija ir vienīgā Eiropas valsts, kurā klosteru bibliotēku tīkls papildina publisko bibliotēku tīklu.

Krodziņu omulība

Mana ciemošanās (Latvijas) vēstniecībā bija labs iegansts doties vakariņās uz Grincingu. Tā ir Vīnes teritorijā iekļauta viduslaiku pilsētiņa vīna kalnos. Tur ir dzīvojušas daudzas slavenības. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Grincinga iemantojusi slavu, ir tās neskaitāmie krodziņi. Vispirms metropoles iedzīvotāji esot braukuši uz vīna kalniem, lai baudītu un pirktu vīnus. Tad dārznieki esot saņēmuši atļauju pircējus pacienāt ar ēdieniem. Tā rezultātā katram dārzniekam bija arī savs krodziņš ar vīna dārzu zem klajas debess. Tā izveidojusies romantiskā viena un divu stāvu apbūve.

Šie krodziņi ļoti iepatikās arī tāpēc, ka vēl svaigā atmiņā bija laiki, kad pie mums Latvijā gandrīz visa sabiedriskā ēdināšana bija zem jumta un krodziņi noslēpti pagrabos vai aiz bieziem, necaurspīdīgiem aizkariem.

Šovasar ar ģimeni uz vienu dienu bijām iegriezušies Vīnē. Ļoti gribēju parādīt Grincingu. Runājot par vasaras priekiem, mums laimējās divkārši. Atradām krodziņu, kurā bija sēņu, patiesībā — gaileņu nedēļa. Tad nu ēdām gaileņu uzkodas, zupas un gulašu (veģetāro). Gribu uzsvērt, ka vietējais vīns, ko parasti pasniedz lielās krūzēs, arī bija izcils. Atgādināšu, ka austriešu tāpat kā šveiciešu vīnus neeksportē. Pusdienojot atcerējos vienu epizodi no cita Grincingas apmeklējuma.

Savējo priekam

Toreiz bijām kopā ar Bonifāciju. Kā jau gardēži bijām izvēlējušies Grincingā iecienīto lielo pannu diviem. Tā bija jaukta gaļas izlase, kurā tomēr pārsvarā bija ribiņas — viens no populārākajiem ēdieniem visā bijušās Austroungārijas telpā. Tad krodziņā ienāca trokšņaina tūristu grupa no Latvijas. Viņi kaut kā neaptvēra mūsu “labdienu”, kas nemaz nelīdzinājās grussgott (Austrijai un Bavārijai raksturīgs sveiciens, ko varētu brīvi tulkot “ar Dievpalīgu”), pagāja garām un sāka mieloties. Viesus izklaidēja vietējie “prāģeri”.

Neatceros, kuram no mums ienāca prātā doma tautiešus izjokot. Katrā ziņā vairākas reizes (neuzbāzīgā, bet faktiski neatsakāmā veidā – B.D.) mudinājām muzikantus atskaņot dziesmas, kuru melodijas cēlušās Austrijā vai Vācijā, bet ar latviešu tekstiem adaptētas Latvijā. Pie Dzintara jūras, utt.

Nabaga tūristi no Latvijas! Viņi tiešām iedomājās, ka restorāniņš bija sarūpējis viņiem vien veltītu mūzikas programmu.

***

Laikam gan DIENA, Piektdiena, 2005. gada 16. septembris.

https://bonislv.wordpress.com/wp-admin/post.php?post=27421&action=edit

 
Leave a comment

Posted by on 17/07/2017 in Biogrāfijas, Galerija

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: