RSS

Deg viens no aktuālākajiem 20.gs. Latvijas tautsaimniecības vēstures jautājumiem!

05 Jun
Attēlu rezultāti vaicājumam “latvijas rūpniecība strauji 1939”

No pasta.

***

Sakiet, ļaudis, kuram taisnība!

Turpina bangot dramatiska viedokļu atšķirība jautājumā par rūpniecības attīstības tempiem pirmskara, Ulmaņlaiku Latvijā.
Vai rūpniecības attīstības bija strauji vai gluži otrādi – lēni? Bet varbūt –  kaut kur pa vidu ?
Šogad iznākušas divas ļoti nozīmīgas grāmatas, kuras pauž viena otrai galēji pretējus viedokļus.
Aivars Stranga savā pētījumā “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika. 1934 – 1940” uzsver, ka Latvijā rūpniecība toreiz paplašinājusies pat pārāk strauji.

Tas noticis lielā mērā tādēļ, ka Ulmaņa valdība nav izšķīrusies par aizsargmuitu radikālu samazināšanu attiecībā uz rūpniecības preču importu, tāpēc Latvijas rūpniecības uzņēmumi varējuši ekstensīvi attīstīties un zaļot kā īpaši loloti siltumnīcas stādi.
Savukārt Viesturs Pauls Karnups savā rakstā lielajā Gata Krūmiņa sastādītajā un rediģētajā grāmatā “Latvijas tautsaimniecības vēsture” uzsver, ka pēc 1934. gada “15. Maija apvērsuma Latvijas rūpniecības attīstības tempi bija lēni” (141. lpp.)

Blakuslapaspusē gan viņš norāda, ka rūpniecībā strādājošo skaits būtiski pieauga: no 70,8 tūkstošiem 1934. gadā līdz 97,5 tūkstošiem 1939. gadā. Vienkāršs aprēķins rāda, ka pieaugums bija par 37,7 % jeb 7,5 procentpunkti gadā.

Tie šodien Latvijai ir neiespējami milzīgi skaitļi.

Atcerēsimies arī, ka viens no prominentajiem Ulmaņa laikabiedriem – ekonomistiem Alfrēds Ceihners toreiz rezumējošā apcerējumā bija pārliecināts: “Vispārējā agrāro valstu industrializācijas darbā visā pasaulē Latvija pēc sava straujā progresa šāi ziņā ieņem vienu no pirmajām vietām” (A. Ceihners. Kārļa Ulmaņa saimnieciskā politika. R., 1939, 355. lpp.)

Latvijas rūpniecības vēstures pētniecības veterāns

Juris Prikulis

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: