Laikā, kad strādāju kolhozā “Kurzeme” par vircas vedēju, man uzradās “draugs”. Tas bija Dursupes astoņgadīgās skolas pionieru vadītājs, jauns puisis kurš tikko kā bija sācis strādāt skolā un pabija Dursupē neilgu laiku. Pārsteidzošākais bija tas, ka pionieru vadītājs nekautrējās sēsties man līdzās smirdīgajā vircas vedēja traktora kabīnē un braukāt man līdzi darba laikā. Atceros, ka starp mums raisījās dažādas interesantas sarunas par literatūru, filozofiju, politiku. Es nekautrēdamies savam jaunajam draugam paudu savus uzskatus domas, pārliecību. Pārspriedām arī “Kurzemes Savienības” dibināšanu, organizācijas iekrišanu, Talsu rajona komjaunatnes sēdi, kurā uz biroja galda nometu savu biedra karti.
Protams, es meklēju izskaidrojumu iemeslam kāpēc pionieru vadītājs man tā pielipa. Izskaidrojums tajā laikā man bija gluži vienkāršs. Pionieru vadītājs no manis bieži aizņēmās naudu. Puisis zināja, ka pelnu daudz, dažreiz pat braukāja man līdzi haltūrās, kad izvedu tualetes un redzēja, ka es saņemu kārtējo desmitnieku. Bieži vien to pašu desmitnieku pionieru vadītājs no manis tūlīt arī aizņēmās. Algas dienās puisis aizņemto naudu man atdeva, bet pēc kādas nedēļas sāka aizņemties atkal. Tā tas turpinājās visu 1968.gada vasaru.
Pēc tam pionieru vadītājs aizgāja no darba Dursupes skolā un kaut kur nozuda. Pēdējo aizņemto naudu pionieru vadītājs man neatdeva un palika parādā.
Nākošajā reizē pionieru vadītāju satiku nejauši pēc pāris gadiem Rīgā uz ielas. Tajā laikā jau biju LVU students un dzīvoju kopmītnēs. Studenta iztikšana bija daudz trūcīgāka nekā kolhoza vircas vedējam, tāpēc pēc sasveicināšanās atgādināju par neatdoto parādu. Pionieru vadītājs pat nesamulsa:
– Labi, parādu es tev atdošu. Taču labāk nevis naudā, bet es tevi uzaicinu uz restorānu. Kopā paēdīsim pusdienas, iedzersim, atcerēsimies kolhoza laikus.-
Piedāvājumam piekritu. Iegājām restorānā “Kaukāzs”, kurš toreiz atradās uz Merķeļa ielas gandrīz līdzās Rīgas cirkam. Pēc neatkarības atjaunošanas restorānu likvidēja, kādu laiku tur saimniekoja Auseklītis, bet pēc tam telpu nomnieki bieži mainījās. Žēl, tas padomju gados bija iecienīts restorāns ar Kaukāza tautām raksturīgiem ēdieniem.
Iekārtojušies pie brīva galdiņa, apskatījām ēdinu karti un pionieru vadītājs pasūtīja dārgākos ēdienus, kādi nu tajā reizē tika piedāvāti un piedevām vēl veselu pudeli dārgu degvīnu. Es neiebildu, jo maksāt solījās mans parādnieks. Daudz ko pārrunājām, bet no pionieru vadītāja stāstītā tā arī īsti nesapratu kur puisis tagad strādā. Izdzērām šņabi, paēdām kārtīgas pusdienas, pionieru vadītājs pasūtīja vēl kādus divsimts gramus. Bijām jau krietni iesiluši, bet es nevarēju atļauties ilgāk uzkavēties restorānā, jo bija jāsteidzas uz norunāto randiņu ar kādu meiteni. To pateicu arī savam parādniekam.
– Labi, tūlīt norēķināšos un iesim. Nez kur oficiants nozudis. Iešu pameklēt.-
Pionieru vadītājs piecēlās un aizgāja meklēt oficiantu. Pagāja kāds brīdis un puisis smaidīdams atgriezās.
– Okei, viss kārtībā, ejam,- mans senais draugs, pat pie galdiņa neapsēdies, vedināja mani uz izeju. Izgājām spirgtajā atvasaras gaisā, šņabis sāka reibināt vēl vairāk, un jautri pļāpādami pa Merķeļa ielu devāmies centra  virzienā. Kad bijām jau pāris kvartālus nogājuši, mans parādnieks smiedamies noteica:
– Zini, es oficiantu tā arī neatradu. Bet parādā es tev vairs neesmu.-
Noskaitos ne pa jokam. Tādas izdarības varēja beigties ar lielām nepatikšanām, kuru rezultātā būtu pat izslēgts no universitātes.
– Tu esi stulbs? Tā riskēt! Man ar tevi vairs nav pa ceļam.-
Pat neatvadījies, nogriezos no Merķeļa ielas un steidzīgiem soļiem devos projām lai nokļūtu tālāk no restorāna “Kaukāzs”, kurā tā arī vairs nekad neuzdrošinājos iegriezties. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju pionieru vadītāju.
Taču stāsts ar to vēl nebeidzas. Jau iepriekš minēju, ka deviņdesmitajos gados manās rokās no tiesu arhīviem nonāca divsējumu “Kurzemes Savienības” lieta. Liels, bija mans pārsteigums, kad šajā lietā atradu “pionieru vadītāja” Valsts drošības komitejai rakstītus ziņojumus par mani. Ziņojumu saturā bija atstāstītas mūsu sarunas vircas vedēja traktorā, izklāstīti mani uzskati un citēti mani izteicieni. Tad, lūk, kāds bija īstais iemesls kāpēc jauns inteliģents puisis kāpa pēc sūdiem smirdošā traktora kabīnē un provocēja mani uz sarunām par politiku. Izrādās, ka tajā laikā dzīvoju un strādāju VDK stukača uzraudzībā.
Kursis.