RSS

Krievija starptautībā kā valsts – aizliegtuve. Faktiski bez sievietēm diplomātēm – vēstniecēm!

08 Mar

https://pp.vk.me/c623818/v623818168/21608/n4FIr3Rff58.jpgCollapse

На основании того, что во многих странах 8 марта не праздновался,
Митрополит  из РПЦ – делает мощное логическое умозаключение

8 марта –

не день женщины, а день женщины-революционерки!!!!!!
***
Ceļā uz tradicionālo sieviešu nulles vietu augstajā Kremļa diplomātijā. – “Kolontaiščinas” pārvarēšanas laiks.. 
Historeska
Viena no pazīstamākajām augstākās sabiedrības biedrenēm, kas раlaikam figurēja padomju pilnvarotās pārstāvniecības (sūtniecības) štatos Latvijā, bija Ļiļa Brika jeb Lilī Brik, kā viņu dēvēja mākslinieciskākas dvēseles. Proletariāta un padomju varas galma dzejnieka Vladimira Majakovska draudzene Ļiļa ar savu sarkano padomju pasi ieradās Rīgā 1921. gada rudenī. Viņa sabija šeit aptuveni četrus mēnešus, dzēra kafiju lepnākajā kafūzī Liepājā, atgūstot gūžu apjomu un normālu svaru, un, kā tika apgalvots, piedevām vēl deva nozīmīgu ieguldījumu sarkanās Krievijas un baltās Latvijas tirdznieciskajās sarunās Rīgā
Attēlu rezultāti vaicājumam “lili brik”
*
Te nu atkāpeniski būtu jāpiebilst, ka sievietes diplomātes šī vārda patiesajā nozīmē padomju sūtniecībās Baltijas valstīs bija liels retums. Un ne tikai tāpēc, ka tam par šķērsli kļuva oficiālās nostādnes un aizspriedumi attiecībā uz sieviešu politiskajām potencēm, bet lielā mērā arī padomju ārpolitiskā resora vadītāja Cičerina izteiktās misogīnijas (sieviešu nīšanas) dēļ.
Uz Rietumiem aizbēgušais padomju diplomāts G. Besedovskis savās „Padomju diplomāta atmiņās” par Čičerinu rakstīja: „Viņa galvenā rakstura iezīme, kas dūrās acīs kopš iepazīšanās brīža, bija kaut kādas patoloģiskas antipātijas pret sievietēm. Čičerins nepanesa sievietes klātbūtni.
Ar grūtībām pacieta mašīnrakstītājas un stenogrāfistes klātbūtni, pie kurām bija pieradis. Taču, ja tieši šīs darbinieces kaut kādu apstākļu dēļ uz laiku nomainīja ar citām, viņš tūlīt kļuva nervozs, stundām ilgi burkšķēja un griezās ar žēlabainām pretenzijām pie Ārlietu tautas komisariāta kolēģijas sekretāra, sava drauga Kantoroviča: „Nu saki, kāpēc man atsūtītas šitās „duras”?

Lili Brik w 1924

Z Włodzimierzem Majakowskim

Lila Brik (Lilia Juriewna Brik, ros. Лиля Юрьевна Брик) (ur. 30 października?/11 listopada 1891 w Moskwie, zm. 4 sierpnia 1978 w Pieriediełkinie) – radziecka rzeźbiarka, reżyserka filmowa, towarzyszka życia Włodzimierza Majakowskiego.

Urodziła się jako Lilia Kagan w zamożnej rodzinie żydowskiej. Jej ojciec był adwokatem, matka nauczycielką muzyki. Już w dzieciństwie mówiła nie tylko po rosyjsku i jidysz, ale też po niemiecku i francusku.

Studiowała w moskiewskim Instytucie Architektury. Jej siostra Elza Kagan, późniejsza Elsa Triolet, została żoną francuskiego poety Louisa Aragona. Obie siostry wcześnie weszły w krąg awangardy artystycznej, były portretowane przez Dawida Burliuka, Aleksandra Rodczenkę, Fernanda Légera, Henri Matisse’a i Marka Chagalla.

*
Otra Čičerinam raksturīga iezīme bija rijība un alkoholisko dzērienu pārliecīga lietošana…” Tikai pēc Čičerina faktiskās aiziešanas no diplomātiskās arēnas, kad Ārlietu tautas komisariātā nostiprinājās konkurējošās, M.Ļitvinova vadītās grupas kadri, vēstnieces rangu ieguva vīrišķīgā Aleksandra Kolontaja.
Tieši Aleksandras Kolontajas ietekmē padomju ārpolitikas ziemeļrietumu virziens (Baltijas valstis un Ziemeļvalstis) izņēmuma kārtā kļuva par „vissievišķīgāko” (ja skatām dzimumu proporcijas diplomātiskajā korpusā). Aleksandra Kolontaja, kuras civilvīrs bija, kā tagad zināms, izlūkdienesta aģents, bet toreiz par diplomātu uzskatītais Alfrēds Austriņš, trīsdesmitajos gados sāka nopietni ietekmēt PSRS ārlietu resora kadru politiku visās Baltijas reģiona valstīs, arī Latvijā.
*
Aleksandras Kolontajas it kā maigajai “Maskavas rokai” trīsdesmitajos gados piemita gluži nesievišķīgs spēks un vara. Viņai bija arī vareni atbalstītāji un sirsnīgi domubiedri Ārlietu tautas komisariātā Maskavā. Visupirms jau Boriss Stomoņakovs, kuram vēlāk NKVD jokdari, spēlēdami nāvīgas spēles čekas kancelejā, “piešuva” pretpadomju masoņa nopelnus. Līdz 1936. gadam B.Stomoņokovs bija ietekmīgs sovjetu ārpolitikas Baltijas virziena kurators, un Kolontaja saziņā ar viņu pārcēla no Tālo Austrumu sfērām uz Dzintarjūras krastiem ļaunu slavu iemantojušo Ivanu Andrejeviču Cičajevu. Vienu pašu, bez sievas, kuras viņam tolaik, šķiet, vēl nemaz nebija. Sākot ar 1938. gadu, tieši šis PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā darbinieks, faktiski tās idejiskā un politiskā galva, būdams padomnieka amatā, kopā ar žiperīgo pirmo sekretāru Mihailu Vetrovu līdz izgurumam rosījās 1940. gada “revolūcijas” politisko marionešu briedināšanas druvā.
Ir grūti apstrīdamas liecības, ka Vaņa Čičajevs no Mordovijas, tā teiksim, tīri arhitektoniskā nozīmē esot fascinējis un valdzinājis jau paveco, iekārīgo Kolontaju. Taču tā, protams, paliek ” padomju vīrietes” Kolontajas gaumes lieta.
*
Ivana draugs Latvijā – Vilis Lācis – , kurš vēlāk 1940. gadā elementāri pārlējās no vienas sabiedrības krējuma otrā, šķiet, visu to diplomātisko aizkulišu būšanu būtu varējis mums izklāstīt diženākos triepienos. Savulaik (1962. gada 16.jūlijā) vēstulē „dārgajam Ivanam Andrejevičam” Vilis Lācis neizslēdza domu, ka vēl pagūs uzrakstīt aizkustinošas atmiņas, kurās viņi abi ar Vaņu un citiem padomju draugiem, lieliem vīriem un sievām, attiecīgi ies notikumu pirmajās rindās:
„Tu ieteic man ķerties pie memuāriem (…) var būt, ka nākamajā gadā šajā virzienā sākšu kaut ko darīt. Materiālus diemžēl šim nolūkam neesmu krājis – ir tikai tas, kas saglabājies atmiņā un arī kaut kas dienasgrāmatās.” Vēstulēs Čičajevam Lācis,” protams, atcerējās “vareno Kolontaju”, nekad neaizmirsa arī 1940. gada padomju „diplomātu” laulāto draudzeņu veselību un palaikam norādīja uz viņu nozīmīgo personisko devumu Baltijas sovjetizēšanas jomā.
*
„Liels sirsnīgs sveiciens Ksenijai Mitrofanovnai (Cičajeva sievai — B.D.). Ja satiec Vetrovus un Jemeļjanovus, pastāsti, kas notiek ar mani, un lai viņi piedod manu klusēšanu.”
*
Noskaņojums, kā redzat, abinieciski dzejisks, gluži vai J. Jevtušenko dzejoļa garā:
„Ar mani, lūk, kas tagad noliek,
Mans draugs pie manis nenāk šodien,
Bet tie, kas nāk, un tie, kas iet,
Nav īstie tie un gaidītie.”
(Visādi Vosi.)
*
Ja jautātu, kāds sakars šīm peršām ar raksta tematu, būtu jāatbild, ka Viļa Lāča sentiments par „skaisto, vētraino” 1940. gadu sabalsojas ar bijušā TASS korespondenta Latvijā Jemeļjanova sievas īpašo iemīlestību uz dažādiem izteiksmīgiem dzejas darbiem par reģionālās vēstures tēmām. Taču turpināsim par sievietēm.
*
Ne m-me Sotow, ne m-me Wetroff nedz citas m-me, kas toreiz rosījās Antonijas ielā 2 (tāļr.3570) tai 1939.—1940. gadā  politiskā ziņā – tomēr – nav bijušas gluži zemē metamas.
1939.gada nogalē viņām, starp, citu, tika izvirzīti speciāli sūtniecības otrā līmeņa uzdevumi.
Pilnvarotais pārstāvis Ivans Zotovs toreiz izvērsa aktīvu darbību pret „apmelojumiem” par Latvijas sovjetizāciju. Ziņojumā Maskavai viņš uzsvēra, ka dažu diplomātisko misiju darbībā parādījušās jaunas bīstamas tendences:
„Amerikāņu un angļu vēstniecībās periodā, kad Maskavā tika parakstīts līgums ar Igauniju un Latviju vai no ādas līda laukā, centās izjaukt sarunas, iebaidīt igauņus un latviešus ar Baltijas „sovjetizāciju”.
Enerģisku darbību izvērsa „miermīlīgo valstu” vēstnieki un viņu sievas:”…”
*
“Atbildot uz naidīgo diplomātisko misiju sieviešu aktivizēšanos, padomju pilnvarotās pārstāvniecības sievietes vēl ciešāk saliedējās ap dzimto partiju, biedru Staļinu un savu pārstāvniecības vadītāju Antonijas ielā.”
“Dažādos diplomātiskos rautos un saiešanās viņas kopīgiem spēkiem deva nesaudzīgu un neatvairāmu propagandistisku prettriecienu” maigā dzimuma pārstāvēm no imperiālisma nometnes..
Tādas viņas te bija. Taisni žēl atcerēties.. Ja kas.
Advertisements
 
 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: