RSS

Kad Latvija beidzot tiks skaidrībā par pagātni? Eva Eglāja-Kristsone Toronto runā par VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu.

07 Dec

img_8569

 

LATVIJA AMERIKĀ Sestdiena, 2016. gada 10. decembris, 49. nr.

Novembŗa beigās Dr. Eva
Eglāja-Kristsone viesojās Toronto,
uzrunājot sabiedrību
Latviešu Centrā. Izglītojusies
literātūrā un pārliecībā zinātniece,
Dr. Eglāja-Kristsone
pēta interesantu kombināciju
– literātūrzinātni. Izsludinātā
tema vakaram attiecās uz viņas
pētījumiem par Latvijas
un trimdas rakstnieku kontaktiem
padomju okupācijas laikā,
to mijiedarbība ar Kultūras
sakaru komiteju un Valsts
drošības komiteju (VDK),
kā publicēts viņas grāmatā
“Dzelzsgriezēji”. Vakaru iesākot
Dr. Eglāja-Kristsone informēja,
ka uzzinot, ka sabiedrība
negribot dzirdēt par
kultūras sakariem, uzrunu
pārslēdza tuvu saistītai temai
– “Kas notiek VDK zinātniskās
izpētes komisijas (VDKZIK)
pētniecībā ar tā sauktajiem
“čekas maisiem””.
Pēc vairākām maiņām,
priekšlaicīgi nenoskaidrojot,
kuŗas institūcijas paspārnē
komisija darbosies, VDKZIK
nonāk Latvijas Universitātes
(LU) pārraudzībā. Komisija
strādā vairāk nekā gadu. Līdz
2018. g. apsolīts izpētīt “čekas
maisus”, bet atvēlētā naudas
summa nepietiks pilnam
nesasteigtam pētījumam, jo
finances izbeigsies 2018. g.
VDKZIK savā pastāvēšanas
laikā noturējusi divas konferences
un izdevusi divas publikācijas,
kas nav veikalā
pērkamas, bet ir pieejamas
elektroniski. Tie, kas vēlas šo
tematu tuvāk apskatīt, uzmeklējiet
internetā http://www.lu.
lv/vdkkomisija/. Parādīsies
konferenču apraksti, publikācijas,
dalībnieki un VDKZIK
sastāvs.
Komisiju vada Rietumu latvietis
Kārlis Kangeris, atzīts,
neitrāls vēsturnieks, vietniece,
Dr. Kristīne Jarinovska, visādas
pakāpes un speciālitātes
locekļi, galvenokārt vēstures
pētnieki: Ainārs Bambals,
Bonifācijs Daukšts, Raimonds
Cerūzis, Mārtiņš Kaprāns,
Solveiga Krūmiņa-Konkova,
Jānis Ķeruss, Jānis Lazdiņš,
Gatis Liepiņš, Jānis Taurēns,
Artūrs Žvinklis, Rudīte Meņģelsone,
Juris Stukāns, Didzis
Šēnbergs, Gints Zelmenis, Mārtiņš
Dātavs, Madara Brūnava
un Ilmārs Poikāns. Dr. Eglāja-
Kristsone iesaistās komisijas
administrātīvā darbā.
VDKZIK pētniekiem ir pieeja
dokumentiem. Komisijā
par to, ko un kā pētīt, un galvenais,
kā izmantot pētījumu
pēc beigšanas (publiskot vai
nē), vienprātības nav. Komisija
izsludināja maģistra studentiem
stipendiju, kuŗai sākumā
neviens nepieteicās. Kāpēc?
Pirmkārt, izrādās, tai paaudzei
īpaši neinteresē pētīt padomju
laikus, un otrkārt, daudzi vairs
nemāk krievu valodu.
Klausītājus visvairāk aizrāva
diskusijas par VDKZIK. Kas
ir komisijas mandāts? Vai tas
ir ko publika sagaida? Kāpēc
Vaira Vīķe-Freiberga noraidīja
lustrāciju? Vai negribēja savas
valdīšanas laiku saistīt ar
drūmām lietām? Cik daudz
ir pētāmo materiālu? Faktiski
daudz – tie glabājas vairākās
vietās dažās iestādēs: VDK,
kompartijas, u.c.
Vai daļa pētāmo materiālu
atrodas ārpus Latvijas? Jā, atrodas,
tikai nezinām, cik daudz
un kuŗi. VDKZIK vadītājs
Kangeris ziņo – pētnieki netiek
klāt “čekas maisiem”.
Un tālāk: Vai komisijai ir
sakari ar vāciešiem, kuŗiem
ir pieredze atšifrējot “Stasi”
dokumentus? Ir sakari. Ir arī
zināmi cilvēki, kuŗi padomju
laikā pie dokumentiem
strādāja. Vai iespējams iegūt
profilu, kā VDK Latvijā nosedza
un novēroja izsekojamās
personas? Vai dokumenti ir
viltoti? Iespējams, bet tos
nezinām, toties zinām, kuŗi
dokumenti sagrozīti. Vai dokumentus
iznīcina? Nē, bet instrukcijās
nav skaidrības. Eksistē
arī elektroniskā datubaze.
Neizpētīto materiālu ir daudz,
bet bez financējuma tie varētu
iet bojā. Vai sadarbība ar VDK
bija neizbēgama? VDK darbība
Latvijā turpinās pēc 1991. g.,
Latvijā šodien visās jomās
strādā čekistu bērni.
Interesanti, ka Maizītis, Satversmes
aizsardzības biroja
(SAB) vadītājs, nelaiž pētniekus
zināmiem dokumentiem
klāt. Pamatoti var spekulēt, ka
daļa atrodamā informācija vēl
ir aktīva, noderīga citām iestādēm
(piem. NATO).
Smagākais vakara jautājums
izvērtās par lustrāciju – vai
atklāt dokumentu saturu vai
nē?
Vai ir jēga publikai zināt
kuŗš atrodas kartotēkā? Dati ir
nepilnīgi; visi ziņotāji neparādās,
daļa datu aizvākti. Nezinām,
kā sabiedrība reaģēs. Vai
lustrācija ir tikai atriebība?
Kādi ir ieguvumi? Kam
lustrācija vajadzīga? Latvijas
pētniekiem, Latvijas tautai un
patiesībai. Daudzi ziņotāji jau
zināmi. Slēpt padomju laikus
ir netaisnīgi pret Latvijas tautu.
Ir jāzina un jāmeklē patiesība.
Taisnība ir vērtība, jādod tautai
iespēja morāli attīrīties. Tā nav
atriebība. Ir jāsaka kas un kā
Latvijā notika, ir jāatzīstas, lai
neatkārtotos.
Igaunija un Lietuva lustrāciju
jau nokārtojušas. Sabiedrība
nesabruka, asinspirts nenotika.
Vācija atklāja Stasi dokumentu
saturu, Dienvidāfrika uzstādīja
“Patiesības un samierināšanas”
komisiju; visas četras valstis
meklēja morālo attīrīšanos
un lietas nokārtošanu. Laiks
diemžēl pagājis, bet Latvijai
nokavēts nekas nav.
Vienīgā valsts, kas tieši
strādā pretī morālai attīrīšanai,
ir šodienas Krievija. Valsts
nekad nav atvainojusies saviem
iedzīvotājiem par morālo
postu, ko Padomju Savienība
veica pret veselu saprātu un
cilvēku dvēselēm. Pašreizējais
Staļina kults Putina Krievijā
apzināti radīts, lai pārvērstu
Staļinu no bendes uz Staļinu
kā tautas glābēju un militāro
varoni. Krievijā arī atjauno
Ivana Briesmīgā piemiņu,
asiņaināko Caru pārtaisot par
tautas varoni. Krievijai nav
nekas ko nožēlot, nav nekas
ko attīrīt.●
Klāvs Zichmanis

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: