RSS

Histērija Talsu komjaunatnē. 1968. – Atmiņu autors – Kursis.

15 Oct
  

Atgriežos pie autobiogrāfiskiem motīviem. 1968.gada pavasaris.

Dažas nedēļas pēc aizturēšanas Talsu milicijā (vēlāk sapratu, ka esmu aizturēts un pratināts VDK Talsu nodaļā) saņēmu uzaicinājumu ierasties uz LĻKJS Talsu rajona organizācijas komiteju. Kaut kad biju iestājies komjaunatnē. Tagad pat vairs precīzi neatceros kad tas notika. Laikam jau Laidzes tehnikumā, visi stājās un es arī iestājos. Padomju sistēmu kritiski vērtēju jau no agras bērnības, kad ložņāju pa tukšajām izsūtīto kaimiņu mājām. Taču komjaunatnē stājos lai kopā ar draugiem varētu piedalīties komjaunatnes organizētajos pasākumos. Par politiku tad daudz nedomāju.
Talsu komjaunatnes komitejā toreiz satiku savus “Kurzemes Savienības” biedrus Ķimeli un Puriņu no Laucienas. Nebija vairs nekādu šaubu – mūs audzinās par iestāšanos pretpadomju organizācijā. Notika biroja vai komitejas sēde. Kādu brīdi mums lika uzgaidīt priekštelpā un tad ieaicināja komitejas zālē. Ap garu galdu sēdēja komjaunatnes sekretāri, daļu vadītāji, instruktori. Galda galā pats Talsu rajona partijas komitejas sekretārs Vladislavs Seiksts.
Seiksts līdz 1960. gadam bija Kandavas rajona partijas sekretārs. Tad pēc Kandavas rajona likvidēšanas pāris gadus strādāja Tukuma rajona partijas komitejā, no 1962. līdz 1964.gadam bija Laidzes tehnikuma direktors, bet no 1965. līdz 1973.gadam Talsu rajona partijas sekretārs. Tipisks pēckara gadu komunists, izbijis frontinieks un tagad kā partijas sekretārs baudīja neierobežotu varu un privilēģijas. Pret partijas sekretāriem izvirzīja arī prasības. Vispirms jau bija jāizvēlas un jāapprec pareizā sieva. Tā nedrīkstēja būt no ģimenes, kurā bijuši izsūtītie vai kurai radi ārzemēs. Vladislavs Seiksts apprecējās ar filoloģi Annu Seikstu. Nebija arī pieļaujams, ka rajona komitejas sekretāra sieva strādātu par ierindas skolotāju. Tas neatbilda tā laika partokrātijas principiem. Tāpēc Annu Seikstu, faktiski bez pedagoģiskā darba pieredzes, tūlīt pēc ierašanās Kandavā iecēla par Kandavas vidusskolas direktori. Turpmāk visur, uz kurieni partijas darbā pārcēla vīru, viņa sievai tūlīt tika izbrīvēta direktores vieta skolā. Tukumā – J.Raiņa vidusskolā, 1962.gadā Talsu vidusskolā, vēlāk Rīgas pedagoģiskajā skolā. Ar laiku jau Anna Seiksta apguva skolvadības pamatprincipus un darīja savu darbu veiksmīgi, iegūstot gan kolēģu, gan audzēkņu atzinību.
Rajona partijas sekretāri pakāpeniski ieguva arvien lielākas privilēģijas. Partijas komitejās izveidoja specveikalus, kur varēja nopirkt labu pārtiku, importa apģērbu, apavus. Vietējos restorānos partijas spicei nodalīja aiz aizslietņa īpašus galdiņus, kur par simbolisku samaksu tos pusdienās cienāja ar delikatesēm un izmeklētiem ēdieniem.
Tas viss notika laikā, kad ierindas cilvēki veikalos stāvēja garu garās rindas lai nopirktu maizi, konservus un, ja palaimējās, tad arī sviestu un desu normētā daudzumā. Tāpēc izredzētie, kuriem radās iespēja tikt vadošā partijas darbā, ar zobiem un nagiem turējās pie saviem krēsliem. Galvenais bija apliecināt neapšaubāmu ticību  komunisma idejai, būt principiālam un neiecietīgam pret visiem, kuru politiskā reputācija apšaubāma.
Sēdi atklāja pats Seiksts, paziņodams, ka šodienas darba kārtībā jautājums par trīs komjauniešu darbību pretpadomju organizācijā. Tad sākās Seiksta runas plūdi. Sēdi Seiksts iesāka diezgan normālā balss tembrā, tad viņš sāka runāt arvien skaļāk un skaļāk. Atceros dažas frāzes.
– Kā jūs uzdrošinājāties iestāties pret padomju varu, par kuru frontē mūsu karavīri un arī es lēju savas asinis!
Seiksts frontē bija guvis sejas ievainojumu, uz vaigiem bija redzamas rētas. Vai nu rētu dēļ vai uzbudinājumā Seiksts sāka kliegt tā, ka siekalas šķīda uz visām pusēm. Pārējie sēdes dalībnieki rāmi sēdēja savos krēslos un pie vārda netika. Mēs neveikli stāvējām netālu no biroja galda. Kādā brīdī, kad Seiksts pēc trakajiem vārdu plūdiem ievilka elpu, es paguvu pavaicāt.
– Vai jūs mums nemaz vārdu nedosiet?
– Kā tu uzdrošinies, šmurguli tāds, te vēl vārdu prasīt! Tu neesi cienīgs būt komjaunatnē un tava vieta ir cietumā!
Ar to man pietika. Izņēmu no kabatas savu komjaunatnes biedra karti, aizsviedu to līdz biroja galda vidum, strauji pagriezos un devos uz durvīm. Kāds man kaut ko sauca, priekštelpā kāda jauna dāma mēģināja mani aizturēt, bet es izmetos uz ielas un pusskriešus devos projām no komitejas mājas. Mani likteņa biedri Ķimelis un Puriņš palika. Vēlāk uzzināju, ka mēs visi trīs par pretpadomju darbību esam izslēgti no komjaunatnes. Nekad neesmu nožēlojis to, ka nometu komjaunatnes biedra karti un pametu sēdi. Tā bija cilvēka cieņas pazemojoša procedūra. Pārdomājot notikušo, esmu sapratis, ka Seiksts kliedza un trakoja ne jau mūsu dēļ. Šim cilvēkam bija svarīgi visiem apliecināt cik viņš ir idejiski pareizi pārliecināts komunists. Varbūt Seikstam tas bija jāpierāda arī pašam sev, jo jebkurš, daudz maz saprātīgi domājošs cilvēks, saprata padomju sistēmas bezjēdzību. Iespējams, ka Vladislavs Seiksts bija saprātīgs cilvēks.
Kursis.

 
 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: