Odas Rīgas rezidentūrai
“Krievijas ārējās izlūkošanas vēstures aprakstos”, kas publicēti Maskavā 1997. gadā galvenā redaktora, akadēmiķa un bijušā jaunās Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktora J. M. Primakova pārraudzībā, lasām, ka “Rīgas rezidentūrai Padomju Savienības ārējās izlūkošanas darbībā bija izrādīta īpaša loma, jo tur atradās ārvalstu izlūkdienestu centri, kas darbojās Baltijā, un visaktīvākie baltemigrantu grupējumu centri. Bez tam vēl – caur Rīgu tai laikā tika sūtīts PSRS diplomātiskais pasts uz Rietumeiropas valstīm un Ameriku.
Rīgā notika tikšanās ar aģentiem, kas ieradās Latvijā no kaimiņu zemēm. “Legālās” rezidentūras rezidents Latvijā no 1938. līdz1940. gadam bija I.A.Čičajevs. Kopā ar viņu strādāja izlūki: J.I.Kravcevs – sākumā kā konsulārās nodaļas darbinieks pilnvarotajā pārstāvniecībā Rīgā, bet pēc tam – kā konsuls Lībavā (Liepājā – B.D.), un Nikolajs Lisenkovs – kā TASS korespondents Latvijā.
Vēlāk Čičajevs, Kravcovs un Lisenkovs kļuva par izlūkdienestā pazīstamiem cilvēkiem, ieņēma atbildīgus amatus Centrā, vadīja rezidentūras. Viņu vārdi ierakstīti slavenajā ārējās izlūkošanas vēstures hronikā”.
Vēsturnieks O. Nažestkins piebilst vēl arī, ka “Baltijā aktīvi darbojās mūsu (PSRS – B.D.) nelegālās grupas, kuras vadīja pieredzējušais padomju izlūks nelegālis R. Birks, kas uz turieni bija speciāli pārmests no Berlīnes”. Pirms I. Čičajeva par rezidentu Latvijā no 1935. gada maija līdz 1937. gada augustam strādāja S.A. Roditeļevs, pēc tam no 1938. gada februāra viņš ar mainītu uzvārdu Gļebovs vadīja rezidentūru Lietuvas galvaspilsētā Kauņā.
Interesantu informāciju sniedz arī šāda J. Primakova rediģētās grāmatas rindkopa: “1940. maijā rezidents Latvijā I.A.Čičajevs, rezidentūras darbinieks J.I.Kravcovs un rezidents Igaunijā S.I.Jermakovs bija izsaukti uz Maskavu. Vieņiem negaidīti uzdeva personīgi ziņot Staļinam par stāvokli Baltijā, iedzīvotāju noskaņojumiem. Viņi nojauta, ka PSRS vadība stāv pie svarīgu lēmumu pieņemšanas sliekšņa attiecībā uz notikumiem reģionā”.
Atslepenotās ziņas
Ar saviem memuāriem par Kremļa īpaši slepenajām specoperācijām popularitāti ieguvušais Pāvels Sudoplatovs (atšķirībā no Primakova grāmatā paustā) ciešā pārī ar I. Čičajevu Maskavas brauciena sakarā min nevis Kravcovu, bet gan M. Vetrovu. Vetrovs bijis tas, kurš tiekoties ar Sudoplatovu esot ieteicis Kremļa vadībai izmantot savas ietekmes pastiprināšanai Latvijā LR ārlietu ministra Vilhelma Muntera ambīcijas). Rodas jautājums – vai Vetrovs un Kravcovs sarunās Kremlī ir piedalījušies abi divi? Un kas galu galā par putnu ir bijis šis Čičajevam līdzi braucošais noslēpumainais Kravcovs?
Uz pēdējo jautājumu vispārējos vilcienos nupat vairs nebūs grūti atbildēt, jo krievu vēsturnieki – daudzrakstītāji par padomju specdienestu tēmām – A. Kolpakidi un D. Prohorovs 2001. gadā ir publicējuši interesentiem visai noderīgu izziņu un biogrāfiju kopojumu “Krievijas ārējā izlūkošana”. Tajā rodama informācija, ka Kravcovs Jevģenijs Ignatjevičs (1913-1974) esot 1938. gadā sācis strādāt PSRS valsts drošības orgānos. 1939. – 1941. gadu posmā bijis konsulārās nodaļas darbinieks Rīgā, vēlāk – konsuls Liepājā, pēc tam sūtniecības atašejs Berlīnē – visur ar uzvārdu Kovaļovs.
Latviešu vēsturnieki atcerēsies faktu, ka padomju pilnvarotās pārstāvniecības 2. sekretārs J.I.Kovaļovs, padomnieka I. Čičajeva vadībā un TASS korespondentam Jemeļjanovam klātesot 1939. gada oktobrī Liepājas ostā sveica politiski zīmīgo padomju karakuģa “Kirovs” vadītās eskadras ierašanos. Tas notika Latvijai uzspiestā 1939. gada 5. oktobra “savstarpējās palīdzības” jeb “bāzu” līguma nosacījumu ietvaros.
1942.–1945. gadā Kovaļovs (Kravcovs) bija PSRS ārējā izlūkdienesta rezidents Turcijā. No 1948. gada – toreiz visus padomju izlūkdienestus sevī apvienojušās PSRS Informācijas komitejas Augstākās izlūkošanas skolas priekšnieks, profesors u.t.t.
Pastāv arī versija, ka Latvijas okupācijas posmā bieži vīdējušā TASS korespondenta N.P.Jemeļjanova īstais uzvārds ir bijis citāds. Viņš pēc dažām pazīmēm (ieskaitot vārda un tēvavārda iniciāļu sakritību) iespējams ir tas pats Nikolajs Petrovičs Lisenkovs, kas minēts citātā no J. Primakova rediģētās grāmatas.
Kolpakidi un D. Prohorovs raksta, ka Lisenkovs 1939. gadā tika komandēts uz Latviju veikt rezidentūras operatīvā darbinieka funkcijas. “Uzturoties Rīgā viņš veica aktīvu vervēšanas darbību, ieguva virkni svarīgu informācijas avotu”.
- gadā Lisenkovs konsula darbības piesegā kļuva par padomju legālās rezidentūras vadītāju Parīzē. Specdienestu vēsturnieki uzsver, ka tieši viņa vadībā tikuši iegūti daudzi svarīgi dokumenti, tai skaitā “Maršala plāna” kopija. 1952. gadā Lisenkovs kļuva par PSRS pastāvīgā pārstāvja ANO vietnieku. Šis postenis kalpojis viņam kā “jumts”, pildot galveno – “legālā” rezidenta funkciju Ņujorkā un savervējot tur virkni (!) stratēģiskas nozīmes informācijas sniedzēju, par kuriem vēsture pagaidām klusē.
Bonis.lv 