Monthly Archives: September 2016

1956.gada Ungārijas notikumu redzējums Latvijā caur tautu un ģimeņu saikņu prizmu.

Par Ungārijas 1956.gada norisēm, sevišķi  oktobra un novembra notikumiem, par sacelšanos, revolūciju Latvijas sabiedrībā zināja un klusāk vai skaļāk arī sprieda un prātoja.  Jāņem vērā, ka antistaļinisms pēc PSKP 20.kongresa Latvijā bija savā ziņā it kā legalizēts, bet – tikai tādā politiskas „atkušanas” veidā, kas nedrīkstēja skart „padomju” okupācijas režīma pamatus. Tādēļ ierobežotās informācijas izplatīšanās process totāli tika uzraudzīts no Sistēmas – kompartijas un VDK (KGB), arī komjaunatnes iestingušās nomenklatūras puses.  Protams, ka informācija,  – gan padomju propagandas sagrozītā un pārvērstā, Maskavai  izdevīgā  veidā,  gan arī – objektīvā, līdz Baltijas tautām sniedzošā, galvenokārt no Rietumu radio raidītājiem cauri traucētāju „zāģiem” sadzirdētās ziņās un atziņās pausta, tomēr pienāca.  Un tika, lielākoties slepenībā no VDK „visudzirdošajām ausīm”,  apspriesta un analizēta šauros, uzticamos lokos, ģimenēs, pretestības grupās, skolās un studentu vidē. Zināma aktuālās informācijas apmaiņa notika Baltijas tautu uzticamo kontaktu lokā, bijušo represēto paliekošo personisko sakaru, baznīcu aktivitāšu  ceļos. Simpātijas ungāru demokrātiskajiem centieniem atbalsojās arī Maskavā studējošo Baltijas studentu sabiedriskajās akcijās un biedrošanās dokumentos.

 Vecākās paaudzes paustie adekvātākie politiskie, tautas pieredzē balstītie spriedumi toreiz nereti sadūrās ar Hrušcova vārgā un nekonsekventā  politiskā „atkušņa” uzturēto „sociālisma aizstāvības” demagoģiju, kas bija ietekmējusi nenobriedušos komunistiski indoktrinētās   jaunatnes  daļas prātus. Tieši vecākā paaudze, kas bija pieredzējusi karu un staļinisma šausmas, PSRS agresijā Ungārijā saskatīja bīstamas, draudošas politiskās reakcijas, restaļinizācijas zīmes arī Baltijas, Latvijas liktenim nākotnē. Protams, Latvijā bija gan iekšēja, gan  atklāti vērsta solidaritāte ar sacēlušos ungāru tautu, par kuras plašumu un izpausmēm tagad runājam šajā konferencē, bet Lietuvā solidaritātes protestu aktivitāte ir bijusi vērienīgāka, atklātāka un spēcīgāka.

Latviešu vēsturnieki, manuprāt, līdz šim nav pievērsuši pietiekamu uzmanību un pētniecisku interesi 1956.gada revolūcijas būtības vēsturiskajiem dziļumiem, tās mācību nozīmei Eiropas attīstībā un tās saiknēm ar Baltijas norisēm, tautu un cilvēku likteņiem.

No Latvijas publikācijām manā atmiņā kā pirmā un 1956.gada notikumu dziļākai izpratnei nozīmīgākā  līdz šim palikusi  žurnālistes, publicistes un tulkotājas Laimas Žihares (Loidlas) žurnāla „Avots” 1990.gada 10.numurā publicētā intervija, – viņas saruna ar bijušo Budapeštas universitātes juridiskās fakultātes studentu, 1956.gada notikumu aktīvu dalībnieku un pēc tam arī Kādāra laika politisko cietumnieku Reži  Āšvaņi.

Āšvaņi, starp citu, uzsvēra, ka Ungārijas revolūcijas izcelšanās savā ziņā nākusi „no augšas”. „Sacelšanās  sākās ar valdības ziņu.. ”.  Tautā, sabiedrībā  brieda neapmierinātība, kuras potenciālo sprādziena spēku un mērogu  komunistu drošības orgāni ne Budapeštā, ne Maskavā  nebija aprēķinājuši.  „Tika nolemts studentu vidē organizēt demonstrācijas.  Tās organizēja DISZ – (.. Demokrātiskās Jaunatnes Savienība), ungāru komjaunatne.  DISZu, protams, kontrolēja partija. (..) Saņēma demonstrāciju scenāriju no augstākās DISZ komitejas..”  Bet  – 23.oktobrī, demonstrācijai sākoties, tā „izlauzās” no „augšu” paredzētā, „nepārkāpjamā”, vadāmā scenārija ietvariem. Āšvaņi revolūcijas faktisko sākumu saskatīja tajā brīdī, kad pa radio atskanēja kompartijas vadītāja, staļinista Matiāša Rākoši „labās rokas” Erne Geres balss – viņš paziņoja, ka ielās izgājušie studenti esot fašistiski salašņas, neliešu banda.  To dzirdot, saniknotais pūlis devies ielenkt radiomāju, lai pieprasītu Geri ņemt savus vārdus atpakaļ. Studentiem piepulcējās aizvien jauni demonstranti,  garāmgājēji. Ungāru drošībnieki  no AVH (Allamvedelmi hatosag) sāka šaut..

Protams, ka Ungārijas kompartija nebija aptvērusi visas tautas dzīlēs augušā,  vēl aizturētā, pret gadiem ilgi valdījušā staļiniskā režīma palikušajiem  balstiem uzkrātā naida eksplozīvo milzu spēku.

Šeit piebildīšu  – savulaik esmu pamanījis un atkārtojis studentiem, ka pēc 2.pasaules kara beigām 1945.gada „pasaules sociālisma nometnē” (lēģerī) pastāvēja  it kā dīvains, bet PSRS totalitārās varas izdzīvošanai un saglabāšanai izmantots, regulāri atkārtots konvulsīvs cikls – ik pēc 11 gadiem Kremlis organizēja agresīvu „nomierinošu, sociālisma aizsardzības” iebrukumu kādā no savas ietekmes sfēras zemēm, tā teikt, „sociālisma nometnes kazarmām”, kādā no tām, kur visspēcīgāk bija sazēluši  nacionālās brīvības, demokrātijas, humānisma atdzimšanas asni, valstiskas brīvības un neatkarības centieni ..  11 gadus pēc 1945. tas notika Ungārijā, vēl 11 gadus vēlāk, 1968. – Čehoslovākijā, un vēl 11 gadus vēlāk, 1979.gadā  – sākās PSRS iebrukums Afganistānā..

1990.gadā šo savu atziņu piesaucu sarunā ar savu labo paziņu un ungāru vēstures zinātāju  Laimu Žihari* kādā Rīgas Doma laukuma kafejnīcā. PSRS ārlietu ministrs (!) Ševardnadze tolaik  brīdināja par arī Baltijai draudošu „X stundu”..

(*Rietumungārijas Universitātē Sombathejā, sākot ar 1992.gadu,  studentiem piedāvāja apgūt latviešu valodu.  Jau no pirmsākumiem tos pasniedza vieslektors, kuram latviešu valoda ir dzimtā valoda. Latvijā pazīstamā žurnāliste un tulkotāja Laima Žihare bija pirmā Urālistikas katedras latviešu valodas lektore.)  

Uzsvēršu, ka 1956.gada Ungārijas notikumus un Latviju saista daudzi fakti. Vispirms – abu valstu tautām Eiropas austrumos ir bijuši vieni un tie paši okupanti, brīvības un neatkarības atgūšanas apspiedēji – kompartijas un KGB struktūru vadība, kā arī militārie komunisma vadoņi un spiegi, – atpazīstami personālā līmenī. Jau tūlīt pēc kara Latvijā pazīstamais 1940.gada okupācijas organizētājs, PSRS čekas izlūkdienesta rezidents Latvijā Ivans Čičajevs 1946.gadā kļuva par tādu paša tipa rezidentu („Tihonovu”) Čehoslovākijā un tūlīt pēc tam – turpat par vēstnieku.  Viņam, pastāvīgam Latvijas rakstnieka un okupācijas varas politiķa Viļa Lāča darbības uzraudzītājam, cenzoram un „mūžīgajam” draugam, Kremlis piešķīra plašas iniciatīvas pilnvaras Ungārijas teritorijas „apcirpšanas” procesā.  Maskava bija nolēmusi, ka iespējami mazāka Ungārija  „sociālisma nometnei” būs mazāk bīstama ungāru tautas neiznīcināmajos brīvības centienos.

Toreizējais PSRS vēstnieks Ungārijā, tolaik mazpazīstamais  Jurijs Andropovs visā savā tālākajā dzīvē, jau kā  PSRS KGB šefs, esot saglabājis pret  antikomunistiem  vērstu, viltīgi  atriebīgu „Ungārijas sindromu”, un lodi, kas 1956.gadā šauta caur logu uz viņu  vēstnieka kabinetā Budapeštā. Savukārt Latvijā bēdīgi pazīstamais deportāciju „pavēlnieks”, kopš 1954.g. PSRS KGB šefs Ivans Serovs toreiz „devās ārkārtējā ārzemju uzdevumā” – Ungārijā 1956.gadā, specifiski vadoši veicot revolūcijas apspiešanu, viņš tur uzturējās sākumā inkognito un lielā drošībā.

Nākošo, 1968.gada PSRS invāziju Čehoslovākijā, pēc tam – iebrukumu Afganistānā Andropovs tātad sagaidīja jau pats kā PSRS KGB vadītājs. Krievu autors Igors Siņicins pasvītro, ka „metodoloģija, ko savā darbā izmantoja Andropovs , acīmredzami izrietēja no viņa darba pieredzes Ungārijā 1956.gadā un no vecā konspiratora Kūsinena pieredzes..”  Latvijā daudzi rūgti izbaudīja šo Andropova ‘’īpašo” pieredzi..

Protams, 1956.gadā ne tikai daudzi patrioti Latvijā, bet arī latviešu trimdas ļaudis ar īpašu interesi un  solidaritātes sajūtu un aktivitāti sekoja (demokrātiskajā pasaulē daudz labāk nekā Latvijā  un  galvenais – adekvāti atspoguļotajai)  notikumu gaitai, atstājot vēsturei par to izcilu  laikabiedru liecības. Latvijā tādas, pat noskaņojumos visai līdzīgas, arī varēja būt tapušas, bet  bija bīstami tās  fiksēt.

 1956.gada 25.oktobrī Zenta Mauriņa rakstīja savā Zviedrijas dienasgrāmatā: „Ungāru sacelšanās, kas sāka gruzdēt jau jūlijā, tagad uzliesmojusi gaišās liesmās. Opozīcija pret staļinisko līniju izplatījusies pa visu zemi.

23.oktobrī salasījās kādi desmit tūkstoši studentu Budapeštas centrā, lai demonstrētu. Viņi prasīja brīvu cilvēcisku un nacionālu attīstību: krievu valodas atcelšanu kā obligātu priekšmetu skolās un universitātēs. Atļaut brīvi ievest Rietumeiropas literatūru. Neierobežotu runas un preses brīvību. Staļina pieminekļu iznīcināšanu Budapeštā. Pārbaudīt (pārskatīt – B.D.) ungāru un krievu attieksmes. Atbrīvot politiskos gūstekņus. Atcelt nāves sodu.

24.oktobrī demonstrācijas izvērās bruņotās cīņās. Priekšgalā ir studenti. Jā, kālabad viņi būtu studējuši, ja nu necenstos brīvību, augstāko vērtību, ieīstināt?

Naģa valdība piekāpjas dumpinieku priekšā un apsolās uzsākt sarunas par padomju karaspēka izvākšanu no Ungārijas.”

Zenta  Mauriņa, tāpat kā daudzi jo daudzi toreiz dzimtenē Latvijā,  redzēja  un sāpīgi izjuta visciešākās atmiņu paralēles atkārtojamies abu – Latvijas un Ungārijas –  tautu un ģimeņu likteņos:

„Kā okupācijas vara līdzinās smagai slimībai, kas saindē un sakropļo visu tautas organismu un locekļus, to esmu vairakkārt piedzīvojusi Latvijā, tādēļ ungāru revolūciju sajūtu kā savu ādu. 1940. un 41.gadā mēs prasījām to pašu: neitrālu, neatkarīgu valsti, padomju karaspēka izvešanu, saimniecības un kārtības atjaunošanu saskaņā ar demokrātiskiem un  nacionāliem tradīciju principiem. Ungāru sauciens : ”Mēs prasām demokrātisko valstu palīdzību!” Tas ķer sirds dziļumus.

Brīvās Ungārijas uzvarā būtu gara uzvara pār brutālu varu, taisnības uzvara pār varmācību un patvaļu. Beidzot piepildītos ilgi gaidītais izlīdzinājums varas ļaunprātīgā izmantojumā, kāds bija  radies pēc Otrā pasaules kara, beidzot uzvarētu miers, sāktos cilvēka un mazu tautu atbrīvošanās..”

Piezīmēšu, ka Ir zināmi daudzi stāsti par “padomju” karavīru (no Baltijas) pāriešanu Ungārijas revolucionāru pusē 1956.g. Lai nebūtu neprecīzs, pagaidām nenosaukšu konkrēti  latviešus. Jācer, ka mani ungāru radi un draugi palīdzēs gūt lielāku skaidrību par reāliem šāda rakstura gadījumiem. Arī, iespējams, par tiem mūsu tautiešiem, kas varētu būt noķluvuši bēgļu straumē pār pavērto robežu uz Austriju un tālāk.

Bet igauņu pētnieks un premjers Marts Lārs šai saistībā raksta tā:

Atgriežoties 1956.g. 26.oktobrī Zentas Mauriņas dienasgrāmatā, redzam tās dienas atspulgā: „ sīvas cīņas starp dumpiniekiem un komunistisko drošības policiju. Ungārijas armija pa lielākai tiesai  ir brīvības cīnītāju pusē.

Mēs augu dienu sēžam pie radio, lasām laikrakstus, ceram.”

Un –  toreizējās sakāves sākums, 1956.g. 4.novembrī:

„Padomju armija uzbrukuma gatavībā soļo Ungārijā.  Brīvības cīnītāju agonija.  Apvienotās Nācijas kapitulē. Pievilšanās, kas ķeras dzīvības saknēs.(..) Kas gan mēs esam, ja pieļaujam visam tam notikt? ”

1956.g. 5.novembrī.

„Brīvība ir iemīta zemē, 1941.gadā pie Baltijas jūras, šodien Ungārijā. Smagi satricināta ticība pasaules sirdsapziņai.  (..) mēs esam liecinieki, ka brīvības laivu aprij ļaunuma pirmvara. Varonīgais dumpis noslīcināts asinīs un asarās, brutālā vara triumfē un sagatavo zemi nihilisma epidēmijai..”

***

2001.gadā Rīgā notikušajā konferencē, kas bija veltīta ungāru valsts tūkstošgadei,  Ārpāds  Jelinko akcentēja tēzi, ka „pie komunistiskās Ungārijas Tautas republikas vissvarīgākajiem centieniem piederēja sevis pašas izraidīšana no Eiropas.”

Viņš konstatēja, ka Kādāra varas gados daudziem kļuva arvien skaidrāks, ka vēsturiskā perspektīvā no Eiropas nevar, tā teikt, „vēsturiski nesodīti” izstāties. „To pakāpeniski apzinoties, dogmatisms  Ungārijā arvien vairāk tika atspiests atpakaļ, pamazām tika dibināti kontakti ar Rietumiem un, lai mazinātu sabiedrības neapmierinātību, izstrādāta politika, kas veda pie sīkiem panākumiem. Tā Ungārija kļuva par komunisma „visjautrāko baraku”.

Ungāru komunistu staļiniskie eksperimenti  nevainagojās panākumiem, jo plāns bija absurds un arī Ungārijā neizdevās izaudzināt ideālo „sociālistiskā cilvēka tipu”, kas būtu spējīgs atteikties no eiropeiskās pagātnes, lai sekotu „viedajam vadonim” ceļā uz komunismu.

Ceļu, pa kuru ungāru tautas vairākums būtu gribējis doties parādīja nevis „strādnieku partijas”  specdienestu īpaši sargātā un visiem līdzekļiem uzspiestā  oficiālā ideoloģija , bet gan 1956.gada revolūcija.”!

Ar cieņu un pateicību atceros Ungārijas draugus un kolēģus, kuri sniedza Latvijai palīdzību, pieredzi, atveda PSRS militāro spēku nodarījumu aprēķinu metodoloģijas pētījumu foliantus, – visu to,  kas mums Latvijā, sevišķi Latvijas Ārlietu ministrijā un Aizsardzības ministrijā, lieti noderēja PSRS, Krievijas Bruņoto spēku izvešanas sarunu procesā – laikā, kad mēs, atguvuši valstisko neatkarību, stabili atgriezāmies pasaules demokrātijas valstu saimē, mums kopējā  Eiropā.