|
Mirdza Ķempe
Eksorcisma nozīmē kā izstādes centrālā personība atklājās krietni eksaltētā dāma Mirdza Naikovska, ko plašāk pazīstam kā LPSR Tautas dzejnieci Mirdzu Ķempi. Padomju skolā latviešu literatūras stundās allaž tika izcelta viņas itin dedzīgi kultivētā “tautu draudzības, padomju patriotisma un miera tēma”. Savukārt es tolaik, 60. gados, sāku gremdēties Kafkas, Sartra, Kamī, Dostojevska un Nīčes pasaulē. Un dzejā mani tuvinieki drīzāk bija kādi dadaisti vai futūristi vai arī Omars Haijāms, kuru mēdzu izgaršot, atlaidies dīvānā ar rislinga glāzi rokās, uz ko tā mudināja senais austrumnieks. Tās visas nu galīgi nebija ar padomju oficiozo kultūru saskanīgas vērtības. Mirdzas Ķempes, kā man šķita, sarkano būtību uztvēru viņas sacerējumā “Es dzīvoju Ļeņina ielā”. Es arī tur dzīvoju, precīzāk – mācījos Ļeņina (tagad Brīvības) ielā. Tur atradās “lietišķo” skola, un manas trešā stāva klases lielie logi bija pavērsti tieši iepretim mājai, kur dzīvoja slavenā dzejniece. Reizēm lūkojos turp tādās kā lūriķa cerībās ieraudzīt kaut ko īpašu. Tas nesanāca. Taču izjutu, ka esam divās ielas pusēs ne tikai fiziski, bet arī idejiski, ja ar to saprot tālaika oficiālo patētiku, kas dāsni pildīja arī Mirdzas Ķempes dzeju, vismaz to daļu, kuru daudzināja skolu programmas. |
| Mani vecāki bija ar dzejnieci labi paziņas. Tēvs pēc kara kopā ar Mirdzu Ķempi līdzdarbojās laikrakstā “Latviešu Strēlnieks”. Reizēm viņš manī tomēr sēja šaubas, cildinot Ķempi, kurai esot vēl cita – patiesāka vērtība, kas izpaužoties tā dēvētajā intīmajā dzejā. Un līdzās nereti piesauca dzejnieces pirmo vīru, pirmskara Latvijas gara aristokrātu Eriku Ādamsonu. Skolas gados sāku krāt “Zelta ābeles” izdevumus un caur antikvariātu “bagarēšanu” tiku arī pie Erika Ādamsona sacerējumiem. Tie rosināja pašam pārvērtēt obskuranti rezervēto attieksmi pret Tautas dzejnieci, lai gan viņas mīlas poēzija, lai cik tā būtu lieliska, man tolaik likās gauži sievišķīga un sveša. Laikam jau lomu nospēlēja būtisks dzīves un mīlas jūtu pieredzes zaļums. Laiku lokos klīstot un gūstot lielāku dzīves briedumu, aizvien vairāk atklāju šīs lielās personības paradoksālo divdabību un daudzveidību. Un arī savu dažkārt nožēlojamo atkarību no sabiedrībā ierastiem to vērtējuma stereotipiem. Nespried par vīru no cepures; netiesā, un pats netiksi tiesāts – tie ir teicieni, ko der atcerēties, kad pagājības norises un cilvēkus mēģinām mērīt ar mūsdienu mērauklām.
Vēlākos gados ieraudzīju slaveno fotogrāfiju, kur smalki tērptā dāma – dzejniece Mirdza Ķempe – kopā ar savu supereleganto vīru intelektuāli un džentlmeni Eriku Ādamsonu slaidi soļo pa kādu no Rīgas centra bulvāriem. Abi kā no jaunākā Parīzes modes žurnāla vāka izkāpuši. Šis attēls man ieguva ikonisku un arhetipisku nozīmi un iemiesoja kaut kādu pirmskara Latvijas eiropeiski koptās, izglītotās un plaukstošās, bet dramatiski zudušās inteliģences un sabiedrības vispārinātu tēlu. Un tas vēl vairāk pastiprināja sekojošo pretrunu mudžekli – kā varēja gadīties, ka tik daudzi no šīs smalkās un izglītotās publikas itin kā labprātīgi pakļāvās svešu varu ietekmēm, ideoloģiskām ilūzijām, brutalitātei?… Daudzviet skaidrojums ir – bailes. Bet no kurienes tomēr nāca entuziasms, dedzīga iesaistīšanās? Kas attiecas uz sarkano pusi – tur daļēju atbildi varbūt sniedz arī latvju vidē mītošais kreisums, kam saknes pagājībā gūtajā apspiestības pieredzē, 1905. gadā… Rietumu inteliģences vidē līdz pat mūsu dienām kreisums daudziem allaž bijis ne tikai motivētas pārliecības, bet arī labā toņa jautājums. Daudzi cilvēki šādi, ceļot sava sociālā taisnīguma un ideālisma karogu, krita arī slēptos svešinieku varas un ideoloģijas slazdos, iemaldījās Ešera tipa labirintos, no kuriem izeju rada tikai retais. Jo nonāca pie konsekvencēm – ja reiz esi pateicis A, tad nu turpini B, C, D, E…Z.
Mirdzas Ķempes kreisumu vēl papildināja brīžiem visai demonstratīva rusofilija. Dzejniece daudzināja Pirmā pasaules kara laikā uzdīgušo saukli – “Brīva Latvija brīvā Krievijā!”. Un ne reizi piebalsoja LPSR himnas vārdus idejai: “(..) vien biedros ar diženās Krievzemes tautu (..)” Skaidrs gan – cita varianta publiskai paušanai tolaik jau arī neeksistēja. Viņas aizdošanās uz Krieviju kara laikā vēl bija loģiski saprotama, taču kā neierasta ekstravagance, piemēram, izpaudās dzejnieces visai sirreālā iemīlēšanās krievu artilērijas ģenerāļa grāfa Alekseja Petroviča Jermolova (1777–1861) skarbajā tēlā. Kaimiņzemes vēsturnieki dažkārt pieraksta viņam “progresīvas” iezīmes, kā tuvību dekabristiem un oponēšanu caram, taču viņš ir un paliek viens no Krievijas imperiālisma interešu brutālākajiem realizētājiem. Nākamais ģenerālis savu kauju karjeru sāka ar dalību poļu dumpja apspiešanā un Varšavas civiliedzīvotāju mežonīgā slaktiņā 1794. gadā tik daudzinātā Aleksandra Suvorova vadībā. Bet finālā triumfēja kā cietsirdīgs Kaukāza prokonsuls, pakļāvējs un vietējo iedzīvotāju slepkavotājs. Vien ko ir vērts viņa izteiciens: “Čečeni ir tauta, kas audzināšanai nepadodas. Tikai iznīcināšanai!”
Un tieši šo “mīlulīti” mūsu romantiskā dzejniece negaidīti ievēroja 40. gadu nogalē, apmeklējot Ziemas pili Ļeņingradā. Tur Ermitāžas 1812. gada Tēvijas kara varoņu galerijā no Džordža Dova (George Dawe) gleznotā portreta pāri plecam ar zeltītu epoleti visai nikni lūkojās vēršveidīga, patētiskas ševeļuras ietverta seja. Tur varbūt pat amora raidīta bulta nošņāca gaisā, un lielais vīrieša ideāls nu bija rasts. Dzejniece sava “izredzētā” piemiņas saglabāšanai turpmāk veltīja milzu enerģiju un pūliņus. Še daudz kas atgādina mūsdienu tīneidžeru pārņemtību ar kādu popkultūras elku. Par Jermolova biogrāfiju tika uzzināts viss iespējamais, tas kļuva par Mirdzas Ķempes privātās dzīves pastāvīgu līdzgaitnieku, spirituālu dzīvesbiedru. Māksliniece piekopa pat okultisma rituālus un reiz šķīvīša dancināšanas seansā kontaktējās ar ģenerāļa garu, kas pavēstīja vēlmi, lai tiktu sakopts viņa kaps. Izmantojot savu sabiedrisko ietekmi, dzejniece “šturmēja” slavenā kara kunga dzimtas pilsētu Orlu un panāca no izbrīnītajiem krievu ierēdņiem un partkomu biedriem Napoleona kara varoņa piemiņas zīmju un kapavietas cieņpilnu sakopšanu.
Vēlāk tas beidzās ar ģenerāļa skeleta pazušanu. Aizdomu ēna par iespējamu kāda relikviju vācēja ieinteresētību šī fakta kontekstā krita pat uz mūsu dzejnieci. Tam bija zināms pamats, jo viņas pārņemtība sāka līdzināties mānijai. Tā vai citādi, bet Mirdza Ķempe pasūtīja minētā ģenerāļa portreta kopiju (to pašu, kas tika demonstrēta “Pēdējā izstādē”) Latvijas modernisma klasiķei, tāda paša klasiķa Romana Sutas atraitnei gleznotājai Aleksandrai Beļcovai. Viņa šo uzdevumu godam veica, rūpīgi tiekot galā ar sev pretrunīgajiem akadēmiskās mākslas nosacījumiem. Un Jermolova portrets ieņēma dzejnieces mājoklī goda vietu pareizticīgo altāra veidolā. Ar lampādēm aprīkotā “ikona” nu tapa par ikdienas pielūgsmes objektu un monologsarunu uzklausītāju.
Taču līdz ar reanimēto “astrālo vīru” emociju vētras dzejnieces dzīvē nebūt nebeidzās. Padomju valstī dzeltenā prese nepastāvēja un par tai piedienīgām lietām ļaudis mēdza mēļot privāti pie kafijas tases. Mirdza Ķempe ar dažu labu it kā ekscentrisku rīcību to prātus krietni uzbudināja, un viņa šādās pļāpu reizēs nu pildīja lielas delikateses lomu. Tā, piemēram, par treknu tenku vielu kalpoja dzejnieces dīvainā laulība ar gados nepieklājīgi jaunāko Linardu Naikovski. Tas turklāt vienlaicīgi un paralēli vēl izrādījās alternatīvais (tolaik lietoja parupjāku apzīmējumu, jo politkorektais jēdziens “gejs” padomijā nebija pazīstams un šāda orientācija bija pat krimināli sodāma). Tālab izveidojās dīvains mīlas trijstūris, kura vienā spicē papildus figurēja arī šoferis Žanis, ja neskaita vēl kādus citus nezināmus džekiņus piedevās.
Patiesi, tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Un dažādo varas orgānu iecietība arīdzan. Padomju dzejnieces augstos godos celtais oficiālais tēls jaucās it kā neiespējamā un pilnīgi nepadomiskā kokteilī ar dekadences, okultisma un reliģiozitātes elementiem. Te jāatgādina, ka Mirdza Ķempe bija pirmā, kas 60. gados no Maskavas atveda slaveno indiešu guru Sai Babu, pareizāk sakot – grāmatu ar viņa filozofiski reliģisko uzskatu izklāstu. Vara Sai Babu gan nekādi nepropagandēja, bet šie Mirdzas Ķempes orientālie sakari un kulturāli poētiskās aktivitātes ap to tika uzputotas augstā oficiālā līmenī un plaši izvērstas kā “progresīvs” padomju un Indijas tautu draudzības un miera cīņas paraugpasākums. Izstādes komentāros lasām: “(..) saglabājot lojalitāti padomju varai, viņa spēj arī uzturēt kontaktus ar katoļu baznīcu, piekopt hinduismu, aizstāvēt trimdas autoru Latvijas radus, izkārtot pensijas bijušajiem izsūtītajiem, savā aizgādniecībā pieņemt no Sibīrijas atgriezušos literātus (..)” |
Bonis.lv 
