Pagājušogad kādā intervijā izteici apgalvojumu, kas tagad izklausās pravietisks:

ka Putina Krievija ir daudz bīstamāka par Padomju Savienību.

Jā, es to zināju. Problēma ir krievu nacionālajā apziņā. Krieviem nav nacionālās apziņas, viņiem ir impēriskā apziņa, kas kultivēta jau no nez kuriem laikiem.

Ja tā domāšana ir tādā līmenī kā “mūsu bērziņi visbaltākie pasaulē”, tad ir bēdīgi. Ar tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti runāt. Mēs varam ar krievu cilvēkiem runāt par kādām sadzīves lietām, un viņi būs sirsnīgi, atsaucīgi, izpalīdzīgi. To es vienmēr novērtēju.

Bet lieta tāda, ka mēs nedrīkstam ar viņiem cilāt kādus nacionālās apziņas vai vēstures jautājumus, tad automātiski nonāksim konfliktā pat ar vislabāko cilvēku. Tāda diemžēl ir realitāte. Ja to tagad vēl paceļ valsts politikas līmenī, tas jau robežojas ar mežonību.

Līdz šai dienai nezinu, ko īsti Putins grib panākt. Viens ir skaidrs, ka viņa galvenais balsts ir militārais komplekss. Tā principā ir militārā hunta, ko viņš vada. Tagad ir pieņemti lēmumi atkal palielināt militāro budžetu. Kādai vajadzībai? Viņš ļoti labi zina, ka NATO viņam virsū nebruks. Vai viņš tiešām domā, ka varētu NATO kaut kur paraustīt — bruks vai nebruks?

“Kaut kur” nozīmē pirmkārt Baltiju.

Bet iebrukšana Baltijā ir trešā pasaules kara sākums.

Ja NATO uz to reaģē.

Varbūt viņi neatbildēs pirmajā dienā, un mums būs drusku jānolaiž pašiem savas asinis, jāmēģina mūsu spēkiem noturēt robežas vismaz uz kādām stundām.

Vai vismaz jāveic simboliskais šāviens, kā pietrūka 1940.gadā.

1940.gadā mums pietrūka mūsu dižā prezidenta emigrācijas un emigrācijas valdības sastādīšanas. «Palieciet savā vietā, es palikšu savā» izrādījās nacionāla nodevība.

Vai sava mūža laikā cerēji piedzīvot Padomju Savienības sabrukumu?

Tas, ka sabrukums notiks, man kļuva skaidrs lēģerī, kur ieraudzīju Padomju Savienības oderi — tur sapratu, ka šī sistēma nav dzīvotspējīga. Lēģera pienākums bija mūs, politiskos, audzināt, lai atgrieztu uz pareizā ceļa. Bet, ja lēģerī sēž cilvēki ar zinātniskiem grādiem un viņu audzinātājs ir labākajā gadījumā ar vidusskolas izglītību, tad var saprast, kā darbojas sistēma. Vācu SD veči, kas tur sēdēja kopā ar berijiešiem, turējās rokrokā un 7.novembrī kāpa uz lēģera skatuves dziedāt Būhenvaldes zvanus… Bija skaidrs, ka šis ēnu teātris atspoguļo sistēmas iekšpusi.

Visu interviju ar Knutu Skujenieku lasiet žurnāla Sestdiena 29.augusta numurā!