RSS

Raksts par Latvijas KGB dokumentu izpētes komisijas līdzšinējo vēsturi. – Ar izvērsumiem.

28 Feb
Autore ir Dr.iur.,
Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas
priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos
***

Par diviem “diplomātiem”, diviem maisiem, čekistiem, stukačiem, zinātniekiem un dažiem politiķiem 8

Vairs nav neviena cilvēka, kurš varētu pateikt, kas noticis ar visiem VDK dokumentiem
Vdk-agenti_trifanova-media_large
VDK aģentūras kartotēkas čemodāniņš Stūra mājas ekspozīcijā. Foto: Evija Trifanova, LETA

***

Ja otrajā lasījumā likums vēl paredzēja izpēti valsts zinātnisko programmu ietvaros (ir tāda budžeta daļa Izglītības un zinātnes ministrijai “Valsts pētījumu programmas”, kur ir atklāti konkursi), tad trešajā un galīgajā lasījumā pēc kultūras ministres Daces Melbārdes priekšlikuma valsts atteicās no formulējuma, ka VDK dokumenti ir Latvijas Nacionālā arhīva fonda sastāvdaļa, nosakot, ka tā ir “nacionālā dokumentārā mantojuma” daļa, bet pēc Nacionālās drošības komisijas priekšlikuma izveidoja jaunu institūciju “Ministru kabineta izveidotu speciālu starpdisciplināru komisiju”, kura atbilstoši šī likuma mērķim ir zinātniska. Tikai pēc šīs komisijas zinātniskās izpētes nu dokumenti kopš 2014.gada 22.maija likuma pieņemšanas būs pieejami Ministru kabineta noteiktajā apjomā un kārtībā.

Līdz ar to, spriežot sistēmiski, likumdevējs ar 2014.gada 22.maija likumu sašaurināja to zinātnisko institūciju skaitu, kurām no 2011.gada 25.maija līdz 2014.gada 22.maijam bija pieejama aģentūras kartotēka līdz vienai Ministru kabineta izveidotai zinātniskai institūcijai.

Likumprojekta izstrādes gaitā publiski bija pausti zinātnieku viedokļi, piemēram, Dr.hist. Daina Bleiere teica: “Vēsturniekiem [..] jāpiedalās pētniecības organizēšanā. Valsts finansējums projektu konkursu veidā jāsadala un jānovirza konkrēto dokumentu izpētei vai nu individuāliem pētniekiem, vai institūcijām. Ierēdņu skatījums uz šiem dokumentiem varētu būt formāls, sašaurināts, un pastāvētu risks izkropļot vēstures kopainu.” Dr.hist. Ainārs Bambals akcentēja: “Mana vienīgā vēlme ir, lai to dara profesionāļi.” Dr.hist. Ritvars Jansons uzsvēra: “Jābūt vienai pētniecības institūcijai, piemēram, Latvijas Nacionālais arhīvs, TDSC vai Latvijas vēstures institūts, kuras vēsturnieku vadībā varētu koordinēt pētniecības procesu” (Briede, Madara. Latvijas Avīze, 2014. gada 9. maijs). No minētajām institūcijām zinātniskās institūcijas statuss ir tikai Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtam.

2014.gada jūlijā, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Dr.habil.philol. Inas Druvietes iniciatīvai, tika sākta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas veidošana. Tās personālsastāvu neizvēlējās ministre, bet zinātniekus ar doktora zinātnisko grādu izvirzīja Latvijas Vēstures institūts, Vēstures un filozofijas fakultāte un Latvijas Nacionālais arhīvs, kurš izvirzīja arī vienu galveno arhivāru, kuram nav zinātniskā grāda, taču kurš tiešā veidā strādā ar VDK dokumentiem arhīvā. Pēc savas iniciatīvas savus pārstāvjus pieteica Latvijas Okupācijas izpētes biedrība – Bonifāciju Daukštu un Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – Rudīti Meņģelsoni (Kalpiņu).

Ministru kabinets LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju izveidoja 2014.gada 5.augustā. Valdībai iesniegtajos dokumentos: komisijas priekšsēdētāja amatā Dr.hist. Kārlis Kangeris, vietnieki Dr.hist. Ritvars Jansons un Dr.iur. Kristīne Jarinovska, kā to rekomendēja Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Dr.hist. Andris Šnē, kā arī komisijas administratīvā vadītāja amatā Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieks zinātnes lietās Armands Plāte.

***

***

 

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: