Izstādei “Oriģināli” reiz tiku piedāvajis šo (manu “klona”) darba grāmatiņu.

Tāda likumīgi drīkstēja būt tikai VIENA, tās sākuma puse obligāti  tika aizpildīta krievu valodā, bet otra, no vidus,  – latviski.

Kā jebkurš patiesi cerīgs inteliģents tajos laikos, esmu, protams, melnās miesās strādājis arī kurinātāja darbu (pat 2 slodzes!) –  un vēl nosacītā pagrīdē. Jo, –  raugi, – katru rītu toreiz stundām skaldīju malku tagadējā Barikāžu muzeja mājas pagrabā Krāmu ielā; un iznēsāju to ikreiz pie kādā 28 apaļām cilindru krāsnīm piecos stāvos. Visādi fiziski attīstījos. Pie tam – darīju to arī pretējā namā, ielas otrā pusē – kur tagad restorāns “Neiburgs”. Vienmēr atcerēšos šo Lauksaimniecības neklātienes tehnikuma siltumam veltīto laiku!

P.S. “Nelikumīgā” kārtā toreiz labi  papildināju savu bibliotēku, jo bija uznācis periods, kad cenzūra atgādāja krāsnī  liekamu  sēriju,  viņuprāt, t.s. makulatūras literatūras  – sadedzināmu avīžu un grāmatu. Re ku, daža izglābta vēl lepni stāv (ne tikai manā) plauktā!

Protams, esmu bijis arī, tā teikt, MEHĀNIĶIS GAVRILOVS Centrālajā riteņbraukšanas klubā.

Šī darba grāmatiņa liecina, ka (vienlaikus ar savas dzejas darbības plašāku sākumu) esmu vadījis Bauskas Novadpētniecības un MĀKSLAS muzeja FILIĀLI. Neatceros tikai – kādu. Varbūt kāds atcerēsies?

Dokumentāli apliecinājumi citā, pašā oficālākajā darba grāmatiņā par manu rosmīgo vēstures skolotāja darbu 16. profenē  – pie šuvējām, 4. vakara skolā – pie tābraucējiem,  “Ikarusu” šoferiem utt. – lai nu šoreiz izpaliek.

Īpaši gan atminos radošo darbu OFICIANŠU vakarenē. Bija tāds piepildīts laiks, kad, ieejot vai katrā Rīgas restorānā, jau uz sliekšņa pretī skanēja sekmīgas  (esošas vai bijušas) skolnieces  izsauciens – “Mans skolotājs atnāca!”

Tagad vairs reti.