Monthly Archives: June 2014

ŠITĀDS ATRADUMS.
Nākamais VDR drošības dienesta STASI šefs Ērihs Mīlke 2.pasaules kara gados pēc papīriem oficiāli skaitījās latvietis!

Kopš 1997. gadā Vācijā, Minhenē atklātībā parādījās Heriberta Švāna grāmata “Vīrs, kas bija Stasi”, – šis skrupulozais neģēlīgi “slavenā” VDR drošības ministra Ēriha Mīlkes (Erich Mielke) biogrāfijas līkloču un komunistiskās idejiskās taisnes pētījums, man acīs, saprotams, iekrita “dzelžainā Ēriha” biogrāfijas formāla sakabe ar Latviju. Kā zināms, Mīlkem patika radīt ap sevi īpašas noslēpumainības un nekad līdz galam neatklātu saikņu auru, bet to Heriberta Švāna studija (intresentiem par prieku un sev par nopelnu) tomēr nereti ir spējusi padarīt pietiekami “caurspīdīgu”.

1931.gadā komunistu “kaujinieks” Mīlke Berlīnē, Bīlova laukumā, aukstasinīgi noslepkavoja divus policistus. Ar attiecīgu palīdzību viņam toreiz izdevās aizbēgt uz Padomju Savienību. Spānijas pilsoņu karā 1930.gadu beigās viņš piedalījās kā sava veida “aparatčiks”, sovjetu atsūtīta, ar Staļina specdienestiem saistīta “aizmugures žurka”.

Man interesantākais grāmatā seko pēc Mīlkes kā t.s. nelegāļa darbības vīteniskiem vēsturiskiem atspoguļojumiem Beļģijā un Francijā. Tas ir Švāna neizvērstais piezīmējums, ka līdz 2.pasaules kara beigām Mīlke strādājis Francijā ”Todta” organizācijā (ceļu un citu lielu infrasruktūras objektu būve III Reihā) kā “švešstrādnieks no Latvijas”. Identitāti apliecinošos dokumentos šis “latvietis” figurējis ar vārdu Rihards Hēbelis (Richard Hebel).

Vēsturniekiem, protams, nav nekāds noslēpums, ka Kominternes un citi padomēm kalpojoši aģenti 20. gadsimta 20. – 30. gados subversīvos, graujošos nolūkos reizēm darbojās arīdzan ar viltotām, dažādos veidos iegūtām Latvijas Republikas pavalstnieku pasēm un citiem “latviskiem” personas identitātes viltošanai noderīgiem dokumentiem. Kādu laiku par īpaši specializētām un veiklām šajos noziegumos tika uzskatītas ārkārtīgi aizslepenotās Kominternes Starptautisko attiecību nodaļas (krieviski – OMC) Rīgas un Vīnes “pasportistu” grupas.

Latvijas valsts, protams, cīnījās pret šo Kominternes un PSRS noziedzīgo “rūpalu.” Reizēm tas tomēr izrāvās un paslīdēja garām Latvijas intereses sargājošu iestāžu un dienestu uzmanībai un sniedzamībai, sevišķi, ja noziedzīgā darbība tika veikta tālās zemēs.

Nezin, vai kāds toreiz pamanīja, ka ar Latvijas Republikas pilsoņa pasi Irānā (Persijā) 1921. – 1929. gadā kā rosīgs automobiļu garāžas līdzīpašnieks savus īpašos “darbus” darīja padomju politiskās (čekas) spiegošanas nelegālā rezidenta Irānā vietnieks?