Monthly Archives: August 2013

B. Daukšts

Vēsturnieka piezīmes uz Līkuma biogrāfijas malām

Sākšu ar to, ka Herberts Līkums nebija un nevarēja būt bijis VOKSa biedrs, jo par VOKSu – Vsesojuznoje obščestvo kuļturnoi svjazi s zagraņicei – tika saukta padomju organizācija, kurā darbojās PSRS pilsoņi: Staļina akceptētas prominences, augsti boļševiku kultūras dzīves funkcionāri un pieredzējuši padomju “kultūrdiplomātijas” speci.
Savukārt “Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām” (KTB) bija VOKSa kontrahente pavisam citā valstī – mūsu “baltajā” Latvijā, jeb , kā indīgi teiktu Linards Laicens – Limitrofijā. Tuvināšanās biedrība, ko nodibināja 1929. gada 25. aprīlī, apvienoja sevī ne visai lielu, raibu Latvijas pilsoņu kopu (Līkumu ieskaitot), kura, dažādu interešu un noskaņojumu dzīta, spēlēja VOKSam pretī. Apmēram puse no šiem, kādiem 50 indivīdiem, kuri 1930. gadu sākumā darbojās KTB, centās iet vienā solī ar sociāldemokrātiju, citi rosījās kā politiski brīva rakstura ieinteresēti latviešu inteliģenti, kuri dzīrās mākslinieciski iespaidoties sarkanajos austrumos. Klāt nāca vēl nedaudzi Latvijas kultūras iestāžu vadītāji – oficiāļi, kā vairāki pavisam nejauši gadījuma rakstura personāži. Būtu jāuzsver, ka KTB bija arī t.s. ,,Jaunāko ziņu,, grupas organizatoriskais kopsaucējs. 1930-to gadu beigās šī grupa kļuva par vadošu, neformālu KTB sekciju, veidoja biedrības aktīvo kodolu.
Tā kā padomju VOKSs ļoti lielā mērā plānoja un diriģēja KTB prosovjetisko idejisko un politisko virzību, Līkums atmiņās abas biedrības ir sapludinājis vienā nopelniem bagātas Kremļa organizācijas hibrīdā.
Tuvināšanās biedrības izveidē iesaistījās dažādi politiskie spēki un iestādes gan Latvijā, gan Padomju Savienībā, sarkanos specdienestus ieskaitot. Jau 1928. gada beigās paklīda baumas, ka no Maskavas atgriezusies kāda persona, kura tur bijusi informatīvā braucienā sakarā ar priekšā stāvošo dibinājumu. Lasītājiem interesants varētu būt fakts, ka pēc iespējas ātrākā Tuvināšanās biedrības izveidošanā personīgi vitāli ieinteresēta bija arī VOKSa priekšsēdētāja, mākslas zinātniece Olga Davidovna Kameņeva (Ļ. Trocka māsa un Politbiroja locekļa A. Kameņeva sieva). Viņas ilgi gaidītais panākums, izveidojot pirmo tādu Padomēm noderīgu biedrību baltajā Baltijā, varēja pozitīvi ietekmēt arī A. Kameņeva politiskās akcijas.
Jaunizveidotā biedrība, kuras nosaukuma devējs un pirmais priekšsēdis bija J. Rainis, (“kuram Kremlī svainis” – P. Stučka, 2. stāvā), savos statūtos oficiāli izvirzīja tikai tīrus, apolitiskus kultūras kontaktu un kultūras vērtību apmaiņas mērķus. Padomju puse, savukārt, no sākta gala mēģināja biedrības darbību politizēt un ideoloģizēt. Nelielo šīs biedrības patiešām radikālo inteliģentu daļu Padomija centās iesaistīt savu speciālo dienestu tīklos. Ar rezultātiem.
Nav nejaušība, ka tieši KTB legālās darbības pajumtē idejiski un politiski izauga aktīvi 1940. gada vasaras staļinizatoru līdzskrējēji, t. s. Tautas Saeimas locekļi un nobrieda trešā daļa no Kirhenšteina leļļu valdības sastāva: Pēteris Blaus, Jānis Jagars, protams, pašu ministru prezidentu un ārlietu ministru Augustu Kirhenšteinu ieskaitot. Jāpiezīmē, ka Latvijas Politpārvalde un Ārlietu ministrija pietiekami dziļi pārzināja Latvijas valstij nevēlamo tendenču iezīmēšanos KTB darbībā. Tā, piemēram, Vilhelms Munters savā dienasgrāmatā jau 1930. gada 6.jūlijā rakstīja: ,,Šodien man bija liela saruna ar (sūtni Maskavā) Bīlmani, kurš stāstīja par latviešu rakstnieku savienības biedru un ,,Kulturālās tuvināšanās biedrības,, (…) biedru simbiozi ar SPRS,,. Latvijas drošības iestādes pievērsa uzmanību faktam, ka KTB ir vienīgā legālā sabiedriskā organizācija, kuras pārstāvjiem atsevišķi tiek rīkotas aizdomīgas, intīmas pieņemšanas, filmu skatīšanās un valdes vakarēšanas padomju pilnvarotajā pārstāvniecībā. Kopš 1929. gada šādos pasākumos nereti piedalījās arī neslēpti kreisi noskaņotais Herberts Līkums.
Manā rīcībā esošie VOKSa arhīvu materiāli liecina, ka Līkumam nav taisnība, kad viņš atmiņās apgalvo, ka tikai ,,pēdējos divus gadus,, (1939-1940) ir bijis, būtībā skatoties, VOKSa loceklis. Pats VOKSa pilnvarotais pārstāvis Latvijā Titovs jau 1932. gada nogalē ziņoja VOKSa vadībai un vienlaikus arī no “augšas” kontrolējošam biedram Bežanovam PSRS Ārlietu tautkomisariātā, ka 3. oktobrī Rīgā ir notikusi ikgadējā KTB pilnsapulce. Notikušajās valdes vēlēšanās, ziņoja Titovs, ,,Pelli nomainījis Strādnieku teātra dekorators Līkums, – tas ir tas, kurš bija pie mums Savienībā kopā ar Dziļleju…” Vispār,jāatzīst, ka “autobiogrāfiskās” Līkuma atmiņas lasot, rodas savāda sajūta, – viņš it kā zina un atceras par sevi daudz mazāk, nekā no Maskavas vērojošais Lielais Brālis VOKSs.
Nav noslēpums, ka PSRS VOKSa vadība īpaši favoritizēja Strādnieku teātra pārstāvju braucienus uz PSRS, jo šī teātra repertuārs labi kalpoja Padomijas “progresīvo panākumu” propagandai un piespēlētajai dezinformācijai par tur notiekošajiem “lieliskajiem” komunistiskā totalitārisma nostiprināšanās procesiem 1930 – tajos gados.
1929. gada decembrī Maskavā viesojās Strādnieku teātra direktors Dukurs, bet nākošā gada ziemā tur veselus čerus mēnešus burtiski reiba un sajūsminājās par mākslas dzīves vērienu aktieris Jānis Priede. Viņu, tāpat kā daudzus citus viesus no KTB, pieslēdza pie slēgtā sadalītāja (“zakritij raspredeļiteļ” – padomju nomenklatūraa apgādei paredzēts, vienkāršai padomju tautai pilnīgi nepieejams deficītu veikals).
Apšaubāma ir Līkuma pieminētā it kā piedāvātā iespēja viņam palikt strādāt Padomju Savienībā. Tas nosvītrotu viņa prosovjetiskās lietderības jēgu Latvijas iekšējā kontekstā. Šajā sakarā daiļrunīgs ir gadījums ar to pašu minēto aktieri Priedi, par kuru VOKSa Slepenās daļas ziņotāja ar neslēptu sarkasmu rakstīja: ,, Un nu tik ļoti viņu apbūrusi mūsu padomju īstenība, ka ar grūtībām varēsim aizdabūt mūsu dārgo viesi atpakaļ uz Latviju.,,
Kaut kāda politiskas lietošanas vērtība lielākajai daļai KTB biedru VOKSa skatījumā varēja atklāties tikai uz vietas “baltajā” Latvijā.
Katram Savienībā braucējam, protams, VOKSā tika izstrādāta strikta uzturēšanās programma un nozīmēts īpašs pavadonis kurators. Parasti tās bija sievietes – izsmeļošas pavadāmo personu politiskos un idejiskos raksturojumus un anketas sniedzošas biedrenes no specdienestiem piekausētās VOKSa vai Intūrista Slepenās daļas. Ar Smiļģi, piemēram, viņa vizītes laikā Maskavā 1935.gadā iedziļināti strādāja kāda E.Poļakova. Padomju kultūras iepazinējiem un baudītājiem bija ļoti šauras iespējas izrauties no šo savu kuratoru redzesloka un patstāvīgi iepazīties ar padomju dzīves realitāti – ārpus teātru, muzeju, oficiālo pieņemšanu vides un t.s. sociālistiskās celtniecības Potjomkina ciemiem. Izņemot, dažkārt, akceptētas tikšanās ar radiniekiem – ļoti retos gadījumos.
VOKSa Slepenajā daļā tika veidoti dosjē (raksturojumi) par katru KTB biedru, kas ieradās PSRS. Arī pēc atgriešanās Rīgā VOKSa pilnvarotais PSRS sūtniecībā (parasti 1. sekretārs, vai – 30 gadu sākumā – ģenkonsuls) izmantoja savus kanālus, lai noskaidrotu, ,,kādā noskaņojumā atgriezies, ko stāsta par PSRS,,.
Līkums ar lepnumu atceras, kā iepazinies un spiedis roku padomju teātra mākslas korifejiem Ņemirovičam – Dančenko, Meierholdam, Mihoelsam, jaunajai aktrisei Gogoļevai… VOKSa arhīvi dod iespēju izsekot arī slēptākiem sižetiem dažu, Līkuma minēto personu attieksmē pret Latviju. Tā, piemēram, Gogoļeva pati ļoti labprāt būtu bijusi gatava ierasties Rīgā uz izrādēm Krievu drāmas teātrī, bet.. VOKSa vadība – pēc pilnvarotā B. Pohvaļinska “paskaidrojošās”vēstules Centram no Rīgas – viņai to darīt kategoriski aizliedza, paskaidrojot, ka Krievu drāma Rīgā ir taču pretpadomju, baltgvardu teātris, kas “sistemātiski sagroza izrādāmo lugu tekstus”.
Kategorisku atteikumu saņēma arī caur KTB virzītais Rīgas ebreju aprindu uzaicinājums ierasties Latvijā rakstniekam Mihailam Zoščenko.
Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā VOKSa un KTB kontakti uz laiku pārtrūka. Maskavā konstatēja, ka “latviešu inteliģence ir iebaidīta un tāpēc nespēj saņemties skaidri izrādīt interesi par PSRS”, bet “KTB izjukusi, kaut arī formāli vēl pastāv”.
VOKS turpināja uzturēt tiešas un individuālas vēstuļu saites tikai ar 9 KTB biedriem Latvijā (Kirhenšteinu, Dziļleju, Smiļģi u. c.), bet Līkuma šajā sarakstā nebija.
Manuprāt, vislielākie PSRS sūtniecības un VOKSa pilnvarotā pārstāvja Latvijā ievērotie un novērtētie Līkuma nopelni sāka izpausties 1937. gadā. Toreiz Padomju Savienībā plosījās Lielais terors un VOKSs piešķīra īpašu nozīmi A.Puškina nāves 100-gadei veltīto pasākumu organizēšanai Latvijā politiski propagandistiskos Padomijā notiekošo slaktiņu piesegšanas nolūkos. KTB priekšsēdis Eduards Smiļģis PSRS sūtniecības un VOKSa pilnvaroto M.Vetrova un B. Pohvaļinska skatījumā darbojās pārāk kūtri un tāpēc tieši Līkuma sarkanās aktivitātes, rīkojot t. s. Puškina izstādi, ko 7. martā atklāja Dailes teātrī, kļuva par pārstāvniecībai visnoderīgāko, centrālo atskaitīšanās notikumu, kā tas atspoguļojas ziņojumos VOKSa III Rietumu nodaļai un ārlietu tautkomisariātam.
Tieši Līkuma labie personīgie kontakti ar VOKSa pilnvaroto un vienlaikus pārstāvniecības 1. sekretāru Mihailu Vetrovu, manuprāt, vēlāk noteica Līkuma ievirzīšanu padomju režīma kultūras dzīves rīkotāju struktūrās. Galu galā tieši tandēms – Ivans Čičajevs un Mihails Vetrovs – faktiski pamatos uzbūvēja okupācijas režīma nacionālo kadru piramīdu 1940. gadā.
P.S. Nevienā no arhīvu lietām neesmu atradis liecības, ka Līkums 1930 tajos gados būtu sniedzis plašas denunciācijas padomju iestādēm Maskavā par saviem kolēģiem no KTB, kā to darīja dažs labs cits..

Raksta veidošanā izmantoti PSRS VOKSa arhīva materiāli no bijušā PSRS Centrālā valsts Oktobra revolūcijas arhīva Maskavā(tagad tas ir GARF – KF Valsts arhīvs): 5283. fonds, 1. apraksts, 278. lieta; 2. apraksts, 181., 709. lieta; 5. apraksts, 696., 714. lieta; 9. apraksts, 104., 112. lieta u. c.