Mesli? — Vērtējot jauno latviešu padomju dzeju, a priori jāpieņem, ka „atskaites” spiež dzejniekus domāt arī par mesliem, lai attaisnotu savu darbību dzejas laukā. Turklāt — cilvēks barojas, ielaidis saknes savā aktuālajā garīgajā augsnē, un tā izpaužas arī zara galā nobriedušajā auglī. Nepieciešamība un tie četri kilometri līdz apvārsnim, par ko Ziedonis runā krājuma beidzamajā dzejolī (bet kāpēc izvēlēties tik nedaiļskanīgo horizontu, ja latviešiem ir apvārsnis?!), atstāj pēdas dzejoļu krājumos. Motociklā ir vairāki šādi „mesli,” bet dažos no tiem tikpat nepārprotama parādās Ziedoņa talanta dinamiskā būtība un skaudrums. Dzejoļos no cikla „Adatu terapija” ir šādas rindas:
Es redzēju pats, ka vēl šovasar
viens degunu noslaucīja
kaklautā sarkanajā,
Jo viņš vēl neprata krāsas atšķirt pasaulē šajā.
Es dzirdēju, kā sacīja māte:
„Lai stājas vien.
Tagad jau visur prasa.” —
Un pie sarkanā celma izlīda
vēl viena bāla un vārga vasa.
„Lai stājas vien. Tagad jau komjauniešiem
visur vieglāk ietikt.” —
Un pie sarkanā celma izlīda
vēl divi kropli dzieti.
Un komjaunieša biedra karti viņi paņēma,
kā paņem kinobiļeti,
kā paņem talonu ēdnīcā.
Nemīlot. Nedomājot. Neticot.
Tās nu patiesi ir rindas, kam sakars ar dzīvi! Neprasīsim, lai Ziedonis valsts apgādā publicētu kaut ko vairāk! .. Mātes taču palaikam vēl saviem bērniem tikai labu. Tātad ir kādi apstākļi, kas viņas, izejot no dzīves realitātes, spiež teikt šādus vārdus.
Iepriekšējais no
NOVATORS, KAM APVĀRŠŅI PAR TUVU
Gunars Grava
Bonis.lv 