RSS

Kas bija padomju “GANSI” un kādā sakarībā uzpeldēja Mihails GORBS..

14 Mar

 

Nezinu, kā tas nācies un sācies, bet daudzus Krievijas ārējās izlūkošanas vēsturē minētus un dažviet līdz pat šim laikam cildinātus Kremļa meistarspiegus divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē Lubjankā nereti mēdza dēvēt par gansiem. Pareizā, sterilā latviešu valodā viņus varētu pārveidot arī par hansiem, taču toreizējie saucēji parasti runāja krieviski (vai gimalajiski), un tāpēc mūsu centīgie fonētiskie uzlabojumi novestu tikai pie neapšaubāma vēsturiska fakta sagrozīšanas.

Kādu laiku gandrīz vai katrā no boļševiku iekārotajām Rietumeiropas valstīm darbojās kāds legālā vai nelegālā piesegā iekārtojies aģents ar segvārdu “Ganss”. Šis apzīmējums sarkano specdienestu aprindās toreiz kļuva gluži vai par sugasvārdu talantīgiem ārzemju valodas (sevišķi vācu valodu) zinošiem, galvenokārt nelielkrievu izcelsmes jaunekļiem, kurus Kremļa subversīvās iestādes labprāt sūtīja pāri robežām sarkanās impērijas un pasaules revolūcijas interešu nodrošināšanas un īstenošanas slepenajos ceļos.

“Gansu” lepnības ēra turpinājās kādus divdesmit gadus. Lielā daļa no viņiem beigu beigās gāja bojā Staļina veiktajās “tīrīšanās”, kas notika pēc šķiriskām, etniskām, rasiskām un vēl visādām aizdomu pazīmēm. Lielai daļai “piesēja” Staļinu tracionošā trockisma grēku. Attieksme pret “gansiem” NKVD jau “iztīrītajās” aprindās pēkšņi radikāli mainījās. Sava loma bija agrāk slēptajai, atbrīvotajai nepatikai un skaudībai pret šo lielas veiksmes baudījušo, lielākoties “sveštautībnieku” kopu, kā arī tam apstāklim, ka dažs labs no “gansiem” atklāti un izaicinoši pieteica savu nesamierināmo opozīciju Staļina režīmam. Faktiski visi viņi bija arī pārliecināti antifašisti.

Šķiet, ka emocionāli un politiski daudzietverošo “gansa” apsaukājumu Latvijā varētu būt atnesuši tie paši no austrumiem nākušie četrdesmito gadu NKVD specdienestu darboņi, kuri bija pieredzējuši Staļina “tīrīšanu laika krasās metamorfozes un nu verbāli apmierināja savas iegūtās virsniecības ļauno prieku.

Paši pazīstamākie no Maskavas aģentiem, kas savulaik darbojās ar segvārdu “Ganss” un tiek piesaukti mūsdienu zinātniskajā vēstures literatūrā, ir 1937. gadā Lozannā čekas nomušītais “pārbēdzējs uz Rietumiem” Ignātijs Reiss (viņš arī Poreckis, Ludvigs, Raiss, Raimonds utt.), kā arī antihitleriskās pretestības grupas “Dora” dalībnieks Heinrihs Millers.

Par noteiktiem nopelniem un piedzīvojumiem bagātāko tomēr jāuzskata padomju un pēcpadomju slavinātais, fundamentālos pētījumos iemūžinātais Dmitrijs Bistroļetovs. Viņu par “gansu” pataisīja pats lielais priekšnieks Mihails Gorbs.

Bistroļetovs bija viens no vērtīgākajiem Gorba “atradumiem”. Viņš vienlīdz teicami spēja iejusties itāļu grāfa, Čikāgas gangstera, Indijas joga un franču (!) ginekologa (!) lomā, tādā veidā savākdams grūti pārspējamu materiālu divām nodaļām pirmajā sarkano Staļina spiegu skolas mācību grāmatā. Bistroļetovs, starp citu, rādās bijis saistīts arī ar kādu Latvijas neatkarības deldētāja advokāta ģimeni Rīgā, bet par to citreiz…

1938. gada 8. maijā “Gansam” Bistroļetovam piesprieda 20 gadus katorgā it kā par spiegošanu Padomju Savienībai naidīgu valstu labā. Viņu atbrīvoja 1954. un reabilitēja 1956. gadā. Pēc tam viņš tulkoja un rediģēja medicīnas literatūru. Līdzās pazīstamajam padomju spiegošanas atmiņu autoram P. Sudoplatovam (kurš gan nekad nebija bijis tipisks “Ganss”) Bistroļetovs, šķiet, ir ražīgākais autobiogrāfisku memuāru autors par nelegālo darbību Eiropā 30. gados. Kā nekā attiecīgu iestāžu arhīvos pagaidām vēl slēpjoties veseli divpadsmit sējumi Bistroļetova atmiņu, kas tikai minimāli atspoguļotos presē.

* * *

Bet nu atgriezīsimies pie jau minētā Mihaila Gorba. Kurš gan, kā smejies, viņu nepazīst? Daudzi nepazīst. Tāpēc paskaidrošu, ka runa ir par čekas ārējo akciju sekcijas, bet pēc Valtera Krivicka grāmatas “Es biju Staļina aģents” datiem – pat visas nodaļas, epizodisku vadītāju divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu pirmajā pusē.

Jaunus vaibstus piemirstā Mihaila Gorba portretā iezīmē fragments no D. Bistroļetova atklātībā nākušajām atmiņu ainām Krievijas presē:

“Aprīļa beigās (1925. g. – B. D.) mani aizveda uz savrupmāju bijušajā Dolgorukiju ielā (Maskavā – B. D.), kur mazā istabiņā uz dīvāna gulēja nenoģērbies, noguris un miegains vīrietis vidējos gados, bet viņam līdzās uz krēsla atsprēkleniski, rokas uz atzveltnes uzlicis, sēdēja un pīpēja jaunāks vīrietis, brunets, šķielacis. Vēlāk man pateica, ka gulošais ir bijis A. Artuzovs, bet sēdošais – M. Gorbs. Es nezināju, kas ir šie cilvēki un ko viņi no manis grib, bet jutu, ka tie ir lieli priekšnieki un ka no sarunas ir atkarīgs mans turpmākais liktenis…”

Bistroļetovs, jādomā, tomēr nojauta, kas tā par iestādi, kurā viņš ieradies, un ka Artuzovs un Gorbs ir lieli priekšnieki taisni padomju pretizlūkošanas orgānos.

Mihaila Gorba kolēģis Artūrs Artuzovs (Frauči), starp citu, no mātes Augustes Didriķeles puses ir bijis latviski igauniski krieviski skotiskas izcelsmes. Vēsture stāsta, kā kopā ar “tēvoci Mihailu Sergejeviču” (Kedrovu) Artuzovs enerģiski vadīja Arhangeļskas ostas evakuāciju 1918. gadā. Viņiem padoto latviešu strēlnieku vidū toreiz bija arī neliels pārvākšanās lietu komisārs Eduards Smiļģis.

Tālāk Bistroļetovs stāsta: “Man toreiz ritēja divdesmit piektais gads, es pavisam neslikti izskatījos un biju pat uzģērbis savu labāko uzvalku, kas sevišķi dūrās acīs uz Maskavas studentu “Tolstoja kreklu” un čībiņu fona. Gorba sejā atspoguļojās acīmredzama nelabvēlība, viņš uzmeta man skatu un sāka drūmi raudzīties istabas stūrī. (..)

Es izstāstīju visu atklāti un bez aplinkiem par savu iespējamo izcelšanos no grāfa Alekseja Tolstoja (Bistroļetovs bija ārlaulības bērns. – B. D.), par savām gaitām emigrācijā. Gorbs sarauca uzacis un galīgi sadrūma. Artuzovs sāka ķiķināt. (..)

Noklausījies, Artuzovs griezās pie Gorba.

– Nu, labi, labi, Miša, visu pārbaudīsim, viss ir mūsu rokās. Bet biedru mēs liksim lietā. Pārbaudīsim darbā, tad jau redzēs.

Gorbs klusēja.

– Nu, ko saki, Miša, vai palaidīsim viņu pa turienes augšām?

Tu saproti mani? Pa augšām!”

Galu galā arī Miša deva savu svētību topošajam “gansam”.

Valtera Krivicka atmiņās savukārt drūmais Mihaila Gorba tēls iegūst vēl ļaunākas dimensijas. Krivickis atzīmē, ka Gorbs “neesot bijis formālists” un pieļāvis čekas upuru nopratināšanu, pārkāpdams dažādus vispārpieņemtus (?) procedūras noteikumus. Trīsdesmito gadu pirmajā pusē viņš esot “strādājis”, pratinādams kāda “virsnieku saraksta” grupu. Arī trīsdesmitajos gados plēsonīgā “mazā Mišas” priekšnieku vidū bijis “tēvocis Mihails Sergejevičs” (Kedrovs).

          No Latvijas vēstures viedokļa raugoties, pats nozīmīgākais jautājums ir Mihaila Gorba lomas tālāka noskaidrošana to Kremļa “gansu” vadīšanā, kuri darbojās tieši pret neatkarīgo Latvijas valsti. Starp citu, iespējams, ka divdesmito gadu nogalē Gorbs ir darba darīšanās sauļojies Rīgas jūrmalā un pastaigājies pa Strēlnieku dārzu pie padomju pilnvarotās pārstāvniecības… Politpārvalde mēdza savām vajadzībām taisīt ļoti aptverošu nīgru svešzemnieku bilžu albumu, tiesa, gan ne visu uzmanības cienīgo personu foto ir izdevušās. Bet par to jau katrs var spriest pats, ieskatoties Latvijas arhīvos.

B. Daukšts

 
1 Comment

Posted by on 14/03/2013 in Raksti

 

One response to “Kas bija padomju “GANSI” un kādā sakarībā uzpeldēja Mihails GORBS..

 
%d bloggers like this: