RSS

Intrigu māksla – kā nelietības kalpone. – Pirmais ieskats problēmā.

14 Mar


Oficiāli  intrigu pasaulē nemaz  nav. Pats vārds “intriga” ikdienišķām un konservatīvām ausīm skan tik odiozi, ka to diez vai pārskatāmā nākotnē sastapsiet, teiksim, oficiālos programmatiskos dokumentos un sabiedrības attīstības prognozēs. Neskatoties uz to, ka intrigoloģija no vienkāršas, primitīvas intrigu vērpšanas mākas un zinības dažviet un daždien jau sasniegusi intrigu mākslas līmeni, mūsu sabiedrība kopumā tomēr paliek akadēmiskā līmenī neinformēta par šo gluži vai par tabu padarīto ļaunumu, kurš tādēļ sāk plosīties kā brīvībā palaists nelabais. Jo, lai arī pašmāju intriganti lielākoties nav speciālās skolās  apguvuši mūsdienu intrigu mākslas teoriju, tomēr arī laji ir bīstami un kaut kas būtu jāsāk darīt pret viņiem, tā teikt, pašaizsardzības bez ieročiem jeb sambo garā.

Patiešām, mūsu iedzimtā semantiskā alerģija pret intrigām kā tādām nespēs padarīt tās par neesošām reālajā sadzīvē. Tāpēc sāksim iepazīt vismaz zinātnisko literatūru par šo mūžseno sabiedrības dzīves fenomenu tā eiropeiskajā variantā!

Vēlreiz atkārtoju, – sirdi, tā teikt, skumdina un prātu nomāc domas par nepiedodami zemo intrigu mākslas izpratnes līmeni progresējošā valstī un sabiedrībā.

Labāk, starp citu, neiet arī ar skandālu mākslas apjēgsmi. Nereti vietējie imidžmeikeri un imidžšeikeri, tāpat tuvējās un tālīnās ārzemēs skoloti melnie piāristi izrādās tikai prastu aģitācijas un propagandas kursu klausītāju līmenī palikuši, gandrīz nemaz mūsdienīgi eiropeiskā līmenī “neapkalti” vitāli nozīmīgajās, teorētiski sarežģītajās un praktiski bezgalīgi niansētajās intrigu un skandālu mākslu jomās. Dažs, šķiet, nespētu sastādīt pasūtītājam pat simts vienības garu literatūras sarakstu par intrigoloģiju un intrigu mākslu.Cits paslavēts sabiedrisko attiecību speciālists vispārībai par nožēlu nespēj aptvert, ka viņa darba bibliotēkā vienmēr pie rokas būtu jābūt vismaz vecajām labajām, Rietumeiropā sen apbružātajām intrigu vērpšanas un skandālu taisīšanas rokasgrāmatām, ko ilgāk civilizētās zemēs zina un aizsardzības nolūkos izmanto nu jebkurš citādi apdauzīts  temuks. (Skat., piemēram, Schütze, C. Kunst des Skandals. – München, 1976).

Varu derēt, ka arī lielākā daļa mūsu valsts mierīgo iedzīvotāju intrigošanu (intrigu vērpšanu) ikdienā mūžīgi jauc ar (ie)intriģēšanu kādā lietā vai tāda paša nosaukuma dramaturģijas sfērai piederīgo jēdzienu. Mūsu citādi cerīgā skolu jaunatne gandrīz pilnīgi nemaz nepārzina intrigu teorētiskos, zinātniskos, var teikt – vienkārši vispārīgos mehānismus.Tauta caurmērā vēl neizprot šī fenomena īstenās likumības un sakarības.

Gandrīz neviens līdzpilsonis izšķirīgās situācijās nu galīgi neprot un nespēj aizstāvēt pret šejienes eiroaziātiskajām intrigām nedz sevi, nedz savus draugus un tuviniekus. Neatbildiet man, vai konkrēti jūs, cienījamo lasītāj, varat, piemēram, izklāstīt, ar kādām smalkām metodēm un līdzekļiem nelietīgi, zinīgi un mācīti intriganti pilnīgi nevainīgu cilvēku spēj pazemot, pakļaut, iznīcināt, bet paši palikt neatklāti un nesodīti.

Jā, tikai tas, kurš labā teorētiskā un praktiskās pieredzes līmenī pārzina intrigu spēļu “slepenos” likumus, paņēmienus un metodes, kā arī iemācās pār tiem valdīt (atsevišķos gadījumos izmantojot kā pašaizsardzības ieročus), var justies un būt drošs aizkulišu varu priekšā.

Intrigu mīnu lauki ir varen, pat nepārskatāmi plaši un intrigas nereti tiek dēvētas par visu pasaules konfliktu “melno tirgu”. Diemžēl, dažādu līmeņu konflikti ir neizbēgami arī mūsdienu demokrātijās, un tāpēc pirmšķirīgi īpaša uzmanība un vērība būtu jāpievērš intrigas pamatprincipa darbības atklāšanai, tā izpratnei tieši politikā. Šeit labs palīgs katram iesācējam būs grāmata Gustav Adolf Pourroy. Das Prinzip Intrige. – Zürich, 1986.

Intrigu vērpšana un dzīšana, protams, pastāv daudzos dažādos līmeņos – nu, teiksim, no biroja līdz “augsti politiskajām” un starptautisko, diplomātisko attiecību sfērām.

Rietumos, ja papētām, katram normālam firmas vadītājam tuvu pie rokas vienmēr būs vismaz cienījamā Māša kunga elementāro atziņu kopojums par varas cīņu un intrigām uzņēmumā (Maasch, E. Machtkampf und Intrige im Betrieb. – Heidelberg, 1968). Ja jūsu firmas vai iestādes sabiedrisko attiecību speci pat par šo vai līdzīgu rokasgrāmatu nav ne ausu galā dzirdējuši, tad varat būt visumā drošs, ka jūsu uzņēmumam vai biznesam ir izcilas cerības intrigu saplosītam aiziet uz grunti.

Ir gadījies pēkšņi atklāt, ka visādi citādi nopietns un izglītots cilvēks pat teorētiski nenojauš, kas, piemēram, ir tā saucamais klasiskais intrigu trīsstūris. Un var būt, ka tieši tamdēļ šim nezinim visas viņa karjeras un dzīves lietas jau pašlaik principā ir galīgā tūtā.

Bet tas nav nekāds brīnums, jo pat it kā par visu visinformētajā internetā tautai cenšas ieskaidrot, ka intriga esot (citēju) “slepens, apslēpts kādas personas (intriganta) uzbrukums citai personai (upurim) konflikta ietvaros. Tātad intriga nozīmē netīru metožu pielietošanu varas cīņā. Intriganta mērķis ir upurim iekaitēt viņa darbā (amatā), tas ir, mazināt viņa ietekmi” (http://inhalt.monster.de/jobsuche/artikel/intrigen/print/).

Protams, ir milzums intrigantisku uzvedības un rīcības veidu, ko izmanto varas cīņās iestādēs, organizācijās, partijās u. c. Bet palaikam speciāli tiek slēpts pats elementārā intrigas mehānisma izpratnes pamats.

Neielaidīsimies tik dziļās analīzēs kā aziātiskās intrigas atšķirība no eiropeiskās un starpesošajām. Sākumam pietiks ar to, ka iepazīstināšu ar Gīsenes (VFR) psihosomatiskajā centrā izauklēto, vienu no nopietnākajiem eiropeiskā tipa intrigas formulējumiem.

Intriga ir ar patiesas, puspatiesas vai nepatiesas informācijas palīdzību slepeni veikta svešu spēku izprovocēšana darboties pret intrigas upuri kādas personas vai grupas interesēs.

Jebkurš formulējums “slimo” ar nepietiekamībām, bet šis vismaz ļauj virzīties problēmas izpratnes dziļumā un saprast to, ka intrigu veidošanā vienmēr un neizbēgami ir iesaistītas vismaz trīs personas vai grupas (ar plašuma variācijām). Primitīvākais variants ir jau minētais “klasiskais” Eiropas trīsstūris: intrigants (intrigas vērpējs) – izpildītājs (saprotošs vai nesaprotošs bandinieks, -i) – upuris.

Vēl būtu jāmin, ka pie intrigu tehnikas faktiski neizbēgami pieder t. s. manipulācijas un pirmā kārtā – mērķtiecīga cilvēku zemapziņas ietekmēšana. (Par to sīkāk skat., piem., grāmatā “Lamatas — intriga”. – Klein, P. Fallstrick Intrige. – Kissing, 1980.)

Liela nozīme intrigās tiek piešķirta t. s. tabu informāciju pielietošanai vērtīgu bandinieku iegūšanai (homoseksuālas noslieces, eksotiski kompleksi, savas personības hiperpārmīlēšana u.c.). Varens intrigu bandinieku pakļaušanas un manipulēšanas potenciāls slēpjas pašās parastākajās, triviālākajās bailēs (kosmiskās sīkbūtnes vientulības bailes, sabiedriski ģenētiski iemantotā  NATO-fobija,  bailes no Eiropas tās ikdienišķajā atraisītajā būtībā, jo zūd “sava kolhoza” bara sajūta utt.).

Intrigu veidošanas shēmās un stratogēmās noteikta vieta vienmēr ir “pelēkajiem kardināliem”. Vietas trūkuma dēļ teikšu tikai to, ka dīvainā kārtā šos slepenās ietekmes subjektus un viņu statusu kāda valdonīga roka ir ieslēpusi neuztveramības un maldināšanas mudžeklī. To personu, kuras mūsu informācijas līdzekļi uztiepj par “pelēkajiem kardināliem”, ietekme tiek nesamērīgi pārspīlēta, bet viņu reālos patronus, īstos “pelēkos kardinālus” nepamana vai palaikam iztēlo par prastām marionetēm. Jāpiezīmē, ka daudzi intrigoloģijas teorētiķi Rietumos uzskata, ka postkomunistiskajā Eiropas daļā nav iespējama klasisku “pelēko kardinālu”esamība un drīzāk būtu jālieto “otro sekretāru” jēdziens. Kā zināms, komunistu laikos partijmafiozajās struktūrās noteicošais vienmēr bija otrais, no lielā centra nozīmētais varasvīrs.

Atkārtoju, elementāri ir zināms, ka “pelēkie kardināli” nekad neparādīsies oficiāli pazīstamajā sabiedrības elitē.  Pie mums gan it kā parādās.

Lai nekļūtu par pavisam prastu intrigu upuriem, dāmas un kungi, sāciet ar šīs grāmatas lasīšanu, rekomendēju:  Martin Thau. Intrigen. – Bonn, 1990.

Skaidrs, ka pašreizējos globālu, reģionālu un vietēju informācijas karu apstākļos intrigu vērpšanas stratēģi ņem vērā un izmanto ne tikai tā saucamo “iekšcilvēka” potenciālu (īpatnības, kompleksus utt.), bet īpaši lielu uzmanību velta t.s. “starpcilvēku” potenciāla  graujošā spēka izmantošanai (karjeras, izvīrzīšanās tieksmes, izdzīvošanas bailes, atriebība  u. c.). Abos gadījumos kā ierocis tiek izmantota informācija (patiesa, puspatiesa, nepatiesa). Izmantojot “uzspridzināmās” informācijas izraisīto (atraisīto) enerģiju savu nelietīgo mērķu sasniegšanai, augstas proves intriganti parasti zina, ka galvenais ir nevis informācijas asums, bet gan tas, cik lielu graujošu enerģiju attiecībā pret upuri tā spēj atraisīt galarezultātā.

Skat. par to, piemēram, “Atriebības leksikonā” – Thorer, A., Blumenberg, C. Das Lexikon der Rache. – München, 1988. Angliski lasošie varētu sākt teorētisko apskaidrību ar grāmatu “Melu ļaudis” (Peck, S. M. The People of the Lie. – New York, 1983).

Sabiedrības un atsevišķa indivīda pašaizsardzībā pret intrigām jebkurā to līmeņa un izsmalcinātības pakāpē var līdzēt tikai oficiāli vai pašrocīgi atklāta informācija, intrigu mehānisma (intrigoloģijas) dziļa teorētiska apguve un pazīšana, bet izšķirošais vienmēr būs – draugi, sabiedrotie un līdzjutēji.

Demokrātiskā sabiedrībā intrigas fenomenam jābūt teorētiski pilnīgi skaidrai un efektīvi apkarojamai lietai.

 

Bonifācijs Daukšts

 

Comments are closed.

 
%d bloggers like this: