RSS

B. Daukšts. Rīgas “Licejists” Hitlera un Staļina spēlē. – Orests Berlings, kurš “lielajā politikā spēlēja savdabīgu un noslēpumainu lomu” vismaz četrreiz ir lasījis šo manu rakstu. Paldies!

08 Dec

IMAGE2697

B. Daukšts

Rīgas “Licejists” Hitlera un Staļina spēlē

“Licejists”. Nepilnīgas ziņas.

Dzimis 1913. gada septembrī ārsta ģimenē. Mācījies 1. reālģimnāzijā Rīgā, ko spīdoši beidzis 1933. gadā. Kārtojis eksāmenus LU Ķīmijas fakultātē, bet gadījuma pēc dabūjis tulka vietu laikrakstā “Brīvā Zeme”, jo pratis trīs Eiropas valodas. Negaidīti saņēmis piedāvājumu kļūt par laikraksta speciālkorespondentu Berlīnē. 1939. – 1941. gadā bijis akreditēts pie Vācijas Ārlietu ministrijas Preses biroja. Augums – ap 175 cm, sportisks, blonds, acis – gaišas. Labi ģērbies. Vaļasprieki: šahs, auto, kārtis, dārgas cigaretes.
***
Vēsturnieks Kārlis Kangeris 1999. gada 29. decembra “Sestdienā”, lietpratīgi kopsavilkdams Latvijas gadsimta bilanci, pievēršas arī latviešiem, kas vēstures gaitā pasaulē bijuši noteicošās vietās. No padomju lielvarai kalpojušiem lēmējiem un rīkotājiem kā pēdējo latvieti Kremlī viņš min komunistu pučistu Borisu Pugo. Bet kā kuriozs citā vidē tiek minēts Orests Berlings, kurš “lielajā politikā spēlēja savdabīgu un noslēpumainu lomu, vācu – padomju kara priekšvakarā pildot ziņneša dienestu starp šā gadsimta lielākajiem noziedzniekiem Hitleru un Staļinu”. Kas viņš īsti bija?
Lūk, kā šīs mazpazīstamās personības darbības aprises atspoguļo zināmie un pieejamie avoti.
Orestam Berlingam jeb, precīzāk, Berlinam-Berlingam dažas dienasgrāmatas piezīmes veltījis savā atmiņu krājumā “Latvieši, karš ir sācies!” preses informācijas aģentūras Leta un Lietuviešu Eltas korespondents 1937. – 1940. gadu Vācijā Ernests Treiguts-Tāle. Pirmais attiecīgais ieraksts – 1939. gada 9. janvārī: “Tagad te jau kopš laba laika uzturas “Brīvās Zemes” pārstāvis Orests Berlins-Berlings. Jauns, simpātisks un ļoti uzņēmīgs cilvēks. Māte rakstīja, ka viņš esot ļoti tāls rads, taču to es viņam neteicu.” 3. maijā: “Brīnos, cik ātri aktīvais Berlins paspēja uzņemt vispusīgus sakarus… Bijis vācu komunistu sanāksmē – protams, kā viesis. Ziņķārības pēc viņš esot centies uzņemt sakarus ar opozicionāriem, kas arī izdevies.” Jaunais “Brīvās Zemes” korespondents ir bijis arī aktīvs un ass jautātājs Vācijas Ārlietu ministrijas 1940. gada 20. jūnijā rīkotajā preses konferencē sakarā ar Baltijas okupāciju: “Tad pie vārda pieteicās Berlings: Okupētajā Lietuvā tagad atrodas 8 – 9 padomju divīzijas. Vai tas Vāciju neuztrauc?” Atbilde: Mums ir līgumi ar Maskavu. Tālāk Treiguta-Tāles grāmatā gan neko zīmīgu, Berlingu raksturojošu neatrodam.
No “Brīvās Zemes” kādreizējā ārlietu redaktora palīga Konstantīna Karuļa atmiņām (“Literatūrā un Mākslā”, 1989. g. 2. septembrī) top zināms, ka Orests Berlings bijis tas, kurš 1939. gada 22. augusta rītā ar vārdiem “Saturies! Pasaule sāk ļodzīties eņģēs!” pirmais (atrasdamies neoficiālā kāzu ceļojumā Parīzē) nodiktējis laikrakstam pa telefonu vēsturisku ziņojumu, ka PSRS un Vācija parakstīs neuzbrukšanas līgumu: “Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops rīt ierodas Maskavā, lai noslēgtu slepeni vestās sarunas un parakstītu attiecīgus dokumentus… Vācija sev nodrošinājusi Padomju Savienības neitralitāti.”
Berlings savulaik figurēja arī piedzīvojumiem bagātā astrologa un Eiropas klaidoņa, mūža beigās Rīgā, Imantā dzīvojošā grāfa S. Vronska intervijās, taču visvairāk (arī pretrunīgu) ziņu par viņu var rast Vācijas ārlietu politikas dokumentu publikācijās, kā arī Krievijas presē un zinātniskajā literatūrā.
Akadēmiķa Jevgeņija Primakova kā galvenā redaktora zinātniskajā vadībā 1997. gadā izdotajos “Krievijas ārējās izlūkošanas vēstures apcerējumos” (3. sējumā) mistiskajam “Brīvās Zemes” korespondentam veltīta pat vesela līdz reāliem faktiem atšifrējama nodaļa ar nosaukumu ““Licejista” portrets”. Autori neslēpj, šai pētījumā “drošības nolūkos daudzi uzvārdi un pseidonīmi, darbības vietas un iestāžu nosaukumi mainīti”. Viegli atpazīstamais Orests Berlins-Berlings tāpēc figurē kā kāds Orests Berlinks, TASS korespondents tālaika Berlīnē Fiļipovs – kā Filosofovs, “Brīvā Zeme” pārtapusi par “Brive Zeme”, SS drošības dienests jaukts ar lasītājiem emocionāli pazīstamo gestapo (valsts slepenpoliciju) un tamlīdzīgi.
Pilnīgi atklātā tekstā toties stāstīts par to, kā PSRS vēstniece Zviedrijā Aleksandra Kolontaja 1941. gada pavasarī burtiski bombardējusi savu ārlietu tautkomisariātu Maskavā ar brīdinājumiem par drīzo un neizbēgamo karu ar Vāciju. To, ka līdz kara sākumam “palikušas skaitītas stundas”, uzskatījis arī viņas draugs un biedrs, ārējās izlūkošanas rezidents Zviedrijā, oficiāli – vēstniecības padomnieks Ivans Andrejevičs Čičajevs. Pēdējās pirmskara dienās Kolontaja nolēmusi sūtīt Čičajevu kopā ar sievu it kā atvaļinājumā uz Maskavu, lai rezidents tur beidzot noskaidrotu “tieši pie sava tautkomisāra” (L. Berijas – B. D.) izveidojušos situāciju un to, kāpēc padomju vadība nereaģē uz brīdinājumiem par draudošo fašistu uzbrukumu. Vēlāk savās atmiņās I. Čičajevs atcerējās, ka viņš iebraucis Rīgas ostā 1941. gada 21. jūnijā, kas nu gan tā nevar būt bijis, – ja ticam Ingrīdai Sokolovai. 1980. gadā grāmatā “Vilis Lācis” (krievu valodā) viņa rakstīja, ka Vilis Lācis un viņa biedri sagaidījuši “diplomātu Čičajevu” 19. jūnija rītā, bet nakts no 19. jūnija uz 20. jūniju visa pavadīta sarunās V. Lāča vasarnīcā Jūrmalā: “Gan viņš pats, gan Latvijas KP CK sekretārs J. Kalnbērziņš runāja par pretpadomju elementu aizdomīgo  aktivizāciju, par saspringto situāciju Rīgā, par tuvojošies kara acīmredzamām pazīmēm, par gatavošanos vērtību izvešanai uz valsts dziļieni un karaspēka turēšanu kaujas gatavībā.” (184. lpp.)
Ja, no vienas puses, Kolontaja un Čičajevs PSRS ārējās izlūkošanas vēstures apcerējumos tiek rādīti kā paraugs savlaicīgai reakcijai uz draudošajām briesmām, tad kā zināms pretstats (vai vismaz neviennozīmīgi vērtējama sava darbībā) tiek minēta NKGB (valsts drošības tautkomisariāta) ārējās izlūkošanas Berlīnes rezidentūra ar Amajaku Zaharoviču Kobulovu (“Zaharu”) priekšgalā. Un šai sakarā nu atkal sastopamies ar Orestu Berlinu-Berlingu.
Spriežot pēc pieejamiem avotiem, izrādās, ka NKGB izlūkošana bija kļuvusi par Hitlera labi izplānotas dezinformācijas operācijas upuri, kuras gaitā padomju Berlīnes rezidentūrai arī “tika pietuvināts” Hitlera drošības dienestu redzamības lokā strādāt noskaņotais Berlings. Rezidentūra, ko tolaik vadīja Lavrentijam Berijam tuvā un padotā B. Kobulova brālis A. Kobulovs (arī Berijas protežē) 1940. gada 15. augustā savervēja Berlingu, dodot tam segvārdu “Licejists”. Pirmais pieminējums par eleganto, slaido, sportisko jauno cilvēku ar gludi atpakaļ atsukātajiem gaišajiem matiem “Zahara” steidzama slepena ziņojuma veidā nogūla uz padomju ārējās izlūkošanas vadītāja P. Fitina galda jau 1940. gada augusta sākumā. Jeb –  kā daiļi teikts Primakova rediģētajos apcerējumos – “un tad uz Berlīnes politiskā teātra traģiskās skatuves” 10 mēnešus pirms 1941. gada 22. jūnija parādījās Oresta Berlinksa figūra. Kobulovs ziņoja, ka ar jauno, daudzsološo un “lielo” politiku dziļi izprotošo latviešu emigrantu viņu 1940. gada 5. augustā sapazīstinājis rezidentūras darbinieks Filosofovs (Fiļipovs – B. D.). Nabaga Berlins esot palicis bez graša kabatā pēc tam, kad viņa avīze Latvijā likvidēta, bet pats viņš pēkšņi atjēdzies “piespiedu emigrācijā”. Divdesmit septiņus gadus vecais Orests pavisam izprotoši novērtējot padomju varas nodibināšanu Baltijā, viņam esot turklāt labas manieres, lieliska vācu valoda un, galvenais, viņš esot gatavs dalīties ar Maskavu informācijā, ko iegūstot vācu ārlietu ministrijas aprindās.
Kā vēlāk izrādījās, “Licejists” jau no paša sākuma bija informējis Vācijas ĀM preses biroju par pazīšanos ar Fiļipovu un izstāstījis par tā lūgumu piespēlēt “padomju draugiem” nepieciešamās ziņas. Tā kā Kobulovs neprata vācu valodu, tad viss “darbs” ar “Licejistu” notika ar Fiļipova kā tulka starpniecību. “Centrs” Maskavā uzskatīja jauniegūto aģentu par vērtīgu izlūkinformācijas avotu. Sava loma “Licejista” straujajā “uzpeldēšanā”, acīmredzot, bija arī A. Kobulova neslēptajām personīgajām simpātijām.
No Berlīnes puses caur Berlingu Maskavai tika “piespēlēta” vācu dezinformācija: par drīzu radikālu militāru pasākumu – desantu –  gatavošanu pret Angliju, par nesatricināmu uzticību 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas  un 28. septembra draudzības līgumiem, par “lielo pozitīvo iespaidu”, ko uz Hitleru atstājusi ārlietu tautkomisāra V. Molotova vizīte Berlīnē 1940. gada novembrī u. c.
Ietekmīgā “vietējā cariņa” Kobulova īpašie sakari ar padomju vadību padarīja “Licejista” darbību par īpašu gadījumu. Pēdējā ziņojumi no Berlīnes gāja taisnā ceļā uz “augšām” – Berijam, Molotovam un pašam Staļinam; sākumā tie vienmēr tika uztverta viennozīmīgi labvēlīgi; jo, acīmredzot, sakrita ar to, ko vēlējās dzirdēt Staļins, – vēlamo palaikam noturēdams par patieso.
Slepenie uzdevumi, ko Orests Berlings saņēma no padomju vēstniecības, bija dažāda rakstura. Tā Berlinga vācu “kurators” legācijas padomnieks R. Likuss slepenā 1940. gada 19. decembra ziņojumā min, ka informatoram pieprasīta precīza Latvijas sūtņa Berlīnē Edgara Krieviņa adrese, jo Kobulovs teicis, ka “viņam ar šo kungu vēl vieni rēķini jānokārto”. Savukārt 30. decembrī padomju “šefs” izsaucis “Licejistu”, lai uzdotu viņam sagādāt tās runas tekstu, ko Hitlers 1940. gada 18. decembrī Berlīnes Sporta pilī bija teicis 5000 jaunajiem virsniekiem un ko bija aizliegts publicēt, jo tā varēja radīt nojausmas par “Barbarosas” plāna pastāvēšanu. Pamatojoties uz dažiem Kremlī zināmiem kļuvušiem šīs runas fragmentiem, Hitlera teiktajā arī tika pamanīta agrāk nebijusi antisovjetiska tendence. Tāpēc Staļins kategoriski pieprasīja aģentūrai Vācijā par katru cenu sagādāt pilnīgu runas tekstu. Citreiz “Licejistam” lika sarūpēt Šveices vīzu ielīmes, kā arī nodot Kobulova rīcībā Šveicē dzīvojošo Berlinga paziņu sarakstu.
Legācijas padomnieka R. Likusa atzīmēs par Berlinga ziņojumiem vācu iestādēm atrodama īpaša ar roku rakstīta piezīme: “F(īrers) vēlas, lai šādas ziņas par padomju vēstniecību tiktu vāktas pastāvīgi” un turpat arī ārlietu ministra J. Rībentropa rakstītais: “Mūsu uzticības personu (Vertrauensmann) mēs varam instruēt, kā mēs gribam.”
1941. gada 13. janvārī R. Likuss informēja par Ribentropu “GPU uzticības personu” (kā viņš dēvē Berlingu), ka tas esot saņēmis no Kobulova praktiskus norādījumus labāk nomaskēties, jo pēc sprādziena Anhaltes stacijā gestapo darbība kļuvusi daudz aktīvāka un bīstamāka.
Kobulovs kārtējo reizi arī slavējis Berlingu kā ļoti spējīgu vīru un apsolījis, ka viņš iegūs augstu stāvokli un lielu posteni, “kad atnāks tā diena”. Uz Berlinga jautājumu, kad tad tā diena nāks, Kobulovs atbildējis, ka viss virzās uz to, ka padomju krievi “sāks spēlēt pirmo lomu”. Burtiski: “Gan jau mēs vēl pieredzēsim, kā tas notiks.”
Kobulovs bija izlielījies Berlingam, ka visi viņa ziņojumi tiek adresēti tieši Staļinam un Molotovam. Acīmredzot šis fakts lika Hitleram uzskatīt Kobulovu par izdevīgas iespējas devēju dezinformācijas nopludināšanai uz Kremli.
Berlīnē darbības shēma bijusi šāda: Rībentrops sagatavo materiālus un iepazīstina ar tiem Hitleru, pēc fīrera sankcijas saņemšanas materiāli tiek nodoti “Villijam Kranam” – Berlingam, kurš tos nogādā tālāk Kobulovam.
Krievijas Kara zinātņu akadēmijas profesors Ļevs Bezimenskis savulaik konstatēja, ka “viens no lielākajiem “Licejista” dezinformācijas kampaņas panākumiem bija ziņu bloķēšana par Hitlera 1940. gada 18. decembrī parakstīto direktīvu “Barbarosa”. Plāna kodētais nosaukums Maskavai arī turpmāk palika nezināms, bet pretstatā tendenciozi mierinošajām “Berlinga līnijas” ziņām padomju militārais atašejs 29. decembrī informēja armijas izlūkdienesta vadību: viņa avots Vācijas ĀM noskaidrojis, ka “Hitlers devis pavēli par kara gatavošanu pret PSRS un karš tiks pieteikts nākošā gada martā.” 1941. gada pirmajā pusē līdzīgi brīdinoši ziņojumi no padomju izlūkdienesta aģentiem kļuva par biežu parādību. (Pašreizējā Krievijas historiogrāfijā pat pastāv viedoklis, ka “Hitleriskā dezinformācija” mērķtiecīgi, pakāpeniski un apzināti “piespēlējusi” Maskavai virkni “absolūti ticamu” reiha uzbrukuma Padomju Savienībai termiņu un datumu: marts, 14. maijs, 11. jūnijs, 17. jūnijs, vasaras vidus – lai ar atkārtotu nekā nenotikšanu jauktu Kremļa vadībai prātus un iemidzinātu tās modrību.)
Iedziļinoties 10 mēnešus ilgušajā  Oresta Berlina-Berlinga savdabīga “ziņneša” darbībā, būtu jāņem vērā, ka padomju izlūkdienesti ne tikai vāca informāciju par Hitlera Vācijas gatavošanos uzbrukumam PSRS. Izlūkošanas augstākais, “staļiniskais” līmenis bija saistīts arī ar slepeno dienestu, vispirms NKGB izlūkošanas potenciāla izmantošanu politiskiem manevriem un smalkām politiskām spēlēm, kurām bija jāveicina un jānodrošina Staļina mērķu īstenošana gan padomju un nacistu pirmo “medus mēnešu” laikā, gan arī vēlāk.
Pēdējā, zināmajā ar 1941. gada 17. jūniju datētajā Berlinga ziņojumā, ko personīgi izskatīja Hitlers, bija teikts, ka “Licejista” otrs uzdevumu devējs PSRS vēstniecībā – TASS pārstāvis Fiļipovs – vēstījis sekojošo:
1) vācu – krievu konflikta iespēja pārskatāmā nākotnē nav paredzama; 2) ka Berlings arī konflikta gadījumā varētu ilglaicīgi turpināt strādāt GPU (tā tekstā – B. D.) labā. Atvadoties Fiļipovs vēlreiz atgādinājis “Licejistam” pievērst sevišķu uzmanību uzdevumam, noskaidrot, vai starp Vāciju un Angliju patiešām notiekot sarunas par miera noslēgšanu. Hitlera piezīme rakstījuma malā: “Schwindler!” (Krāpnieks!)
“Krievijas ārējās izlūkošanas vēstures apcerējumos” minētā epizode komentēta šādi: “Hitlers uz Berlinksa ziņojuma ar sarkanu zīmuli uzrakstīja vienu vārdu “melis” un mutiski pavēlēja Berlinksu apcietināt. Acīmredzot, pēc Hitlera domām, viņš bija kļuvis par bīstamas aizkulišu spēles liecinieku, kurā viņš, Hitlers, bija pielicis savu roku.” (451. lpp.)
Pensionētais VFR vēstnieks Ērihs Zommers savukārt apgalvo – Hitlers vairākkārt paudis, ka viņš nesaprotot, “ko tad īsti šis uzticības vīrs (aģents) tiem krieviem tur ziņo, ka tie jau tik ilgu laiku nebeidz dāvāt viņam savu pretimnākšanu”. (Erich F. Sommer. Das Memorandum. – München, Berlin, 1981. – S. 130.)
Pats E. F. Zommers uzskata, ka Orests Berlins-Berlings “tikai skata pēc kļuva par padomju kolaborantu. No otras puses, tas nenozīmēja, ka viņš, kā latviešu patriots, būtu kļuvis par Hitlera un nacionālsociālistiskās politikas piekritēju”. (127.-128. lpp.)
Vērtējot Berlinga darbības laika vācu – padomju attiecību stāvokli plašākā aspektā, netradicionālu viedokli pārstāv vēsturnieks Ernsts Topičs (Ernst Topitsch). Viņš secina, ka 1941. gada vidū Sarkanā Armija bija gatava karam un vācu uzbrukums bija tieši Staļina gaidīts, jo tas visvairāk atbilda padomju interesēm, kaut arī slēpa sevī arī zināmu militāru risku. Staļins, pēc Topiča domām, esot uzskatījis, ka tikai un noteikti hitlervāciem padomju cilvēku acīs bija bijis jākļūst par neģēlīgajiem līgumu lauzējiem un nodevējiem agresoriem. Tas Staļinam bija nepieciešams, lai viņš varētu visu tautu svētās dusmās tūlīt celt cīņā uz, pēc viņa vārdiem, cilvēces vēsturē taisnīgāko karu un lai satriektu agresoru, strauji ieejot tā teritorijā. Staļins bija pārliecināts, ka politiski psiholoģiskie mīti dažbrīd var atsvērt veselas armijas. Vācu uzbrukums radījis arī jaunas, izdevīgas pozīcijas Staļina attiecībām ar vēl nesen nolādētajiem “plutokrātiem un imperiālistiem” angļiem un amerikāņiem. Viegli “ticis atcelts” tai skaitā arī Kremlim nepatīkamais jautājums par Poliju, Somiju un Baltijas valstu okupāciju, ko Rietumi nebija atzinuši.
Krievijas vēstures literatūrā atrodamas ziņas, ka, sākoties nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības karam, Hitlera specdienesti atkal it kā bija sākuši izrādīt interesi par Oresta Berlina-Berlinga personu. Karam beidzoties viņu Vācijā neveiksmīgi meklējusi NKVD rezidentūra. No Hitlera it kā pavēlētās arestēšanas Berlingam kaut kādā veidā izdevies izvairīties. Ir atrodamas ziņas par bijušā “Licejista” nokļūšanu Zviedrijā un redaktora darbību kādā laikrakstā ASV.
Galīgās atbildes uz daudziem jautājumiem, kas rodas, pieskaroties Oresta Berlina-Berlinga biogrāfijas 1939. – 1941. gada posmam, varbūt taps skaidras pēc PSKP CK Politbiroja arhīva un Staļina personīgā arhīva, kā arī dažu citu krātuvju dziļas izanalizēšanas. Tad Krievijas un Baltijas vēsturnieki varēs sniegt pamatotāku vērtējumu arī dažām citām vēsturiskām personām, kas darbojās kā rīkotāji vai bandinieki politisko norišu augstākajos līmeņos Hitlera un Staļina spēlē.

 

One response to “B. Daukšts. Rīgas “Licejists” Hitlera un Staļina spēlē. – Orests Berlings, kurš “lielajā politikā spēlēja savdabīgu un noslēpumainu lomu” vismaz četrreiz ir lasījis šo manu rakstu. Paldies!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

 
%d bloggers like this: