RSS

Mana aizmirsta bijusī atdzeja. Mihaila Ļermontova “Sudrabkaldinātie pieši”. Lidijas Ždanovas “Dāčas trulums”. Pirmpublicējumi.

12 Mar

Jaunās Gaitas valdzinājums manā uztverē iesākumos ir salīdzināms ar interesi par tā saucamā samizdata (pašapgāda) publicējumiem. Nāk atmiņā Lidija Ždanova (1938-1995), mana kursabiedrene, Rīgas krievu dzejniece, latviešu dzejdarbu atdzejotāja, par kuŗu studiju gados mēdza pajokot, ka vajadzētu izdot pašapgādā Ļeva Tolstoja Karu un mieru, tad Lida to beidzot izlasīšot.

JG iztēlojās kā brīvības malks, saistīja ar iespēju izlasīt kaut ko pavisam jaunu, vēl nezināmu. Atceros, kā JG burtnīcās pirmo reizi lasīju trimdas dzejniekus: Olafu Stumbru, Linardu Taunu, Veltu Tomu, Valdi Krāslavieti, citus…

Vēlāk izlasītais mudināja rosināt Rīgas krievu dzejniekus atdzejot trimdiniekus. Iepriecina vairākas veiksmes, piemēram, Rīgas Almanahā ievietotās Olafa Stumbra un Linarda Tauna kopas Sergeja Moreino talantīgajā atdzejojumā.

Izrādās, ka mūsu jaunības interese par JG dzejniekiem arī šajā ziņā nav bijusi veltīga.

Irīna Cigaļska, Rīgā
[rakstniece, latviešu daiļdarbu tulkotāja krieviski]

 

One response to “Mana aizmirsta bijusī atdzeja. Mihaila Ļermontova “Sudrabkaldinātie pieši”. Lidijas Ždanovas “Dāčas trulums”. Pirmpublicējumi.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

 
%d bloggers like this: