Ēvalds ved mājās no ganībām mūsu vareno oģeri Valteru.

Tai mežā aiz Seklīša – kopš bērnības zināju –  Lietuvas pirmā karaļa Mindauga un viņa dēlu zudības vieta.

Zibastītis.

Mūsu Dimka. Paņemts no vecticībniekiem. Kad viņa saimniece Stefa aizbrauca uz Rīgu dzīvot pie meitām, mēs viņu pieņēmām pie sevis. Viņš ilgi skuma, stundām skatījās uz Katrīnas ceļu un rāva ķēdes. Bija iemīlējies vārnā, kuru gaidīja un  vienīgajai ļāva darīt visu, pat izrakt placī noslēptos kaulus…