RSS

Monthly Archives: November 2011

Atceros Pirmo Baltiešu kongresu Francijā, Parīzes XII universitātē, Val de Marnā… Salīdzinājām divus Baltijas valstu neatkarības iegūšanas procesus.

 

Pilnīgi vai astrāli domas uzlidojumi – ir pieredzēti…

 

Par manu recenziju H. Stroda grāmatai (Par PSRS politcenzūru) – Ilgoņa Bērsona atsauksme “Laikā”/ “Brīvā Latvijā”

LAIKS 2011.29.X- 4.XI un 5.-11.XI

Ilgonis Bērsons

PIECI PAPILDINĀJUMI TRIM KRĀJUMIEM (JG264, 265, 266)

Piektais

Bonifācijs Daukšts par Heinricha Stroda grāmatu “PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990” (2010. g.) pamatoti raksta, ka “veikts pat īsts archīvu līdumnieka darbs” (JG, 266:28). Lielais pētījums, kam šogad iznākusi 2. daļa (H. Stroda sastādījums), ir plašas ievērības cienīgs. Jautājumu daudz, dažus uzdod arī recenzents.

Cenzūras pastāvēšana esot slēpta. Jā gan, taču ne jau absolūti. Minēšu piemērus.

Avīzes Padomju Latvija 1940. gada 10. augusta numurā bija ievietots fotoattēls: Galvenās literatūras pārvaldnieks Jānis Niedre. Protams, okupētās Latvijas ļaudis nesaprata, kas tā par dīvainu iestādi, kuru vadīs rakstnieks. Laikraksts Liesma 16. augustā skaidroja, ka pārvalde “pārzinās un kontrolēs pēc satura (..) iespieduma darbus”. 

Brīvais Zemnieks 20. augustā papildināja: tā “pārzinās arī bibliotēku un kinematogrāfu lietas”. Kur nu vēl atklātāk. Žurnāls Atpūta pasutinājis māksliniekam uzzīmēt galveno cenzoru, un Ģirts Vilks, apvijot republikas karti ar lenti “LPSR Galvenā literatūras pārvalde”, Niedru attēlojis brienam pār visu zemi ar biezu grāmatu saini plecos. Tas jau drīzāk atgādināja kolportieri.

Cenzūras klātiene redzama grāmatās, tikai jāprot to saskatīt izdevumu “pasītēs”.

Piemēram, kā cenzūra sevi parādījusi Augusta Arāja Bērces darbos.

Stāsti, dzejas. Maskavā  1936. gadā: Glavļit B 24068.

Raksti. Rīgā 1941. gadā: MB 1217.

Stāsti un dzejas. Rīgā 1951. gadā: JT 03539.

Pirmajā gadījumā  lietots cenzūras iestādes saīsināts nosaukums  Galvenā literatūra [!], pārējos  šifrēti burti un cipari.

Padomju cenzūras spaidus ļoti bieži esmu izjutis.  H. Strods pirmajā grāmatā pieminējis trīs, otrā arī trīs manus “grēkus”. Cenzūras darbu pārskatā par 70. gadiem ir piezīmes “Labots J. Akuratera daiļrades vērtējums” (237), “Aizliedz minēt ZentasMauriņas dzīves faktus un citātus” (245). Runa ir par manu rakstu “Individuālista nemiers”, kas pārskatā kļūdaini pārtulkots:”Individuālista portrets” (Otrā grāmatā: “Individuālista protests”, 250), un par Kārlim Skalbem veltīto apceri.

Starp citu, daudz kļūdu ir GLP priekšnieces Austras Lucēvičas ziņojumos, kas ievietoti H. Stroda otrā grāmatā: par emigrantiem nosaukti A. Erss, A. Grīns, V.  Eglītis un V.  Cedriņš (238),  kā arī H. Eldgass (jābūt Eldgasts, 242), V. Veldre ar pseudonimu J. Trimda (249). Lai novērstu pārpratuma atkārtošanos, jāteic, ka turpat sastādītāja skaidrojums Jānis Rasa (1907-1975), rakstnieks” (246) aplam attiecināts uz Latvijā dzīvojošo, 1928. gadā dzimušo Jāni Rasu (īstajā vārdā Vitauts Gulbis). Minētie mūža dati attiecas uz trimdas rakstnieku Arnoldu Rasu (īstajā vārdā Arnolds Skujiņš).

B. Daukšts atsauksmē jautā:

“Vai Latvijā kāds tai [cenzūrai] sevišķi izcili pretojās, kādā veidā un ar kādām sekmēm?” (30). Bijušie redakciju darbinieki var atcerēties daudzus gadījumus par iebildumiem, kas lielāko tiesu netika ievēroti, bet daudzkārt izdevās vērtības aizstāvēt.

1968. gadā oficiālā  vara apturēja Gunāra Priedes grāmatas “Septiņas lugas” izdošanu, bija iebildumi pret darbiem “Trīspadsmitā” un “Tava labā slava”, īsi pirms tam aizliedza iestudēt “Smaržo sēnes”. Es tad strādāju par Rakstnieku savienības valdes sekretāru, un prozists Vizbulis Bērce, iepazinies ar krājumu, 1968. gada 4. jūnija vēstulē man secināja: “Sacelta lieka un kaitīga kņada.” Un  iznāca visas septiņas (1968).

1970. gada beigās “Liesmas” Daiļliteratūras redakcija bija sagatavojusi Visvalža Lāma romāna “Augstākais amats” manuskriptu, bet izdevniecības galvenais redaktors, nostājies cenzora lomā, atteicās to parakstīt salikšanai. Rakstnieku savienības vadības izveidota četru literātu grupa ar īpašu vēstuli “Liesmai” norādīja, ka romāns jāizdod, un 1972. gadā lasītāji to saņēma.

Bet kā gan es varēju protestēt pret Galveno literatūras pārvaldi  1975. gadā, kad no gandrīz gatavas kopgrāmatas “Kritika teorija, vēsture, prakse”, no korrektūras loksnēm tika izņemts mans pētījums “Dažas literatūras un dzīves salīdzināšanas problēmas” (187.-211.)? Pamatojumu autoram tolaik nepateica, un paldies H. Strodam par to, ka otrā grāmatā tagad varu izlasīt A. Lucēvičas rakstīto apsūdzību (244).

B. Daukšts recenzijā citē  arī tādas vietas, par kurām būtu rakstāmas atsevišķas apceres, sociālistiskais reālisms, sagremošana, latviešu dzeja un sociālisms (29), “nespēja redzēt un rādīt patiesību” (32).


B. D. –  Pielieku vēl (www.kasjauns.lv  2011.g. 27.aprīlī)  Andreja Skaiļa liecināto:

„Dadzi” bieži cenzēja?

Padomju valstī oficiāli nemaz nebija cenzūras. Eksistēja Galvenā literatūras pārvalde valsts noslēpuma aizsargāšanai presē, un šajā kantorī bija jāapstiprina ikviens drukāts papīrs. Tas atradās Preses nama 18. stāvā, bet „Dadzis” – 17. stāvā. Tālu nevajadzēja nest.

Nesāt katru numuru?

Bez šaubām. Galvenajā literatūras pārvaldē bija jāapstiprina pilnīgi viss – gan teātru programmas, gan Rīgas Centrālās stacijas atejas lietošanas noteikumi. Tur sēdēja labi atalgoti ierēdņi – gan pietiekami saprātīgi, gan pilnīgi nejēgas. Daži neko nesaprata no latviešu literatūras, toties labi zināja, kas nepatīk toreizējam Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Augustam Vosam. To viņi zināja dzelžaini. To viņi bija noskaidrojuši, dzerot šņabi ar Vosu.

Tomēr jāteic, ka mums, satīriķiem, klājās ļoti labi. Tolaik visiem preses izdevumiem bija uzdevums slavēt padomju varu. No mums to neprasīja, jo padomju varas slavināšanu satīriskajā žurnālā varētu iztulkot kā ņirgāšanos. Mēs atļāvāmies to, ko citi atļauties nedrīkstēja. Piemēram, kritizēt ne tikai sētniekus un frizierus, bet arī kolhoza priekšsēdētājus. Protams, bija robeža, kuru nedrīkstēja pārkāpt. Varējām aiztikt ierēdņus līdz rajona pirmajam sekretāram, tā bija līnija, kuru nedrīkstēja pārkāpt.

Rakstnieks Miervaldis Birze reiz trāpīgi pateica, ka viņam uz labā pleca visu laiku sēdēja akmens putns – himera, kas ar akmens aci skatījās uz katru rindiņu, ko Birze uzrakstīja. Tāds putns sēdēja uz katra rakstnieka pleca. Tie, kas apgalvo, ka nesēdēja, melo. Mēs labi zinājām, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt.

Jāteic, „Dadzim´ paveicās ar galveno redaktoru – Igoru Palkovu. Daži humoristi gan viņam pārmeta, ka viņš padomju varas priekšā līdis uz vēdera, tomēr viņš pietiekami labi orientējās literatūrā un neatļāvās likt žurnālā padomju nomenklatūras darbinieku sarakstītus sūdus.

 

“Blēņu laiks” diplomātijas atmiņās, pirms…

Norādījums: Blēņas, blēņas, blēņas…

Un atkal – blēņas..

 

Vēsturnieks Feldmanis dodas…

Feldmanis uzsvēra, ka Latvijas vēsturniekiem īpaši svarīgi ir nodrošināt piekļuvi Krievijas arhīviem, lai tur brīvi varētu meklēt dokumentus. Pašreizējā kārtība Latvijas vēsturniekus neapmierina – kad pētnieks no Latvijas aizbrauc uz Krieviju, viņam priekšā tiekot nolikta jau atlasītu dokumentu mapīte, bet meklēt ko papildus nav iespējams.

Kā ziņots, 14.novembrī Maskavā uz pirmo sanāksmi pulcēsies Latvijas-Krievijas vēsturnieku komisija. Tās līdzpriekšsēdētājs no Latvijas puses būs profesors Feldmanis.

Sanāksmes laikā paredzēts sīkāk pārrunāt jau panākto vienošanos, ka tiks pētītas PSRS un Latvijas attiecības 20.gadsimta 20. un 30.gados. Tiks spriests arī par citu 20.gadsimta tēmu izpēti, taču, ja par tām tiks panākta vienošanās, tad pie katra sarunu bloka būs jāveido atsevišķa darba grupa.

 
Leave a comment

Posted by on 13/11/2011 in Aktuāls todien, Biogrāfijas

 

Vecmāmiņa Somersetā. 1960. gadi. Iesācēja foto. – Ar kaimiņiem Krivošeju salā. Līdz galam neatšifrēts foto.

 

Mana mammīte – otrā rindā otrā no labās.

 
1 Comment

Posted by on 12/11/2011 in Biogrāfijas, Dokumenti, Galerija

 

DZIMŠANAS DIENA.

St. Daukšts. Dzimis 1923.gada 11. novembrī  Aglonas pagastā.

 
 

Vladimirs Lindermans par ļauni zināmā Jakova Bļumkina “talantiem”. Atbildot uz lasītāju A.V., E.V. un L.E. jautājumiem par grāfu Mīrbahu dzimtu Rīgas radu sakarā. (Pēc “Panorama Latvii” 2000. gada 23. septembra sienas tapetes foto materiāliem).

 

Нравы и работа ГПУ. No GPU 15. Ārzemju nodaļas seksota stāstiem.

 

Bonifacius jeb Bruno un LIETUVAS vārda pirmais pieminējums pasaules vēstures rakstos pirms > 1000 gadiem. Un vēl citas baltiskas saiknes.

1009 metai Bonifacius Bruno

Atceroties neseno, tikai pirmo tūkstošgadi:

1009 AD March 9th

You never would have believed of having a chance to congratulate somebody with millennium anniversary. But here we are. Exactly 1000 years ago, in 1009 the name of Lithuania was first recorded in writing. “[In 1009] St. Bruno, alias Bonifacius, archbishop and monk, on the eleventh year of his conversion, smitten to head by pagans on the Russian-Lithuanian border, together with 18 of his brethren ascended to heaven on 9 March” (Quedlinburg Annals, c. 1009). On this occasion, may poor Bonifacius rest in peace, I would like to congratulate all Lithuanians and fellow Samogitians. Hopefully the world still hears from us in another 1000 years.

Un tātad – Lietuvas vārds pirmoreiz (atrastos rakstos) minēts 1009. gadā vācu Kvedlinburgas annālēs saistībā ar Sv. Kverfurtes Bruno, sauktu par Bonifāciju (un otrādā kārtībā tiklab), – minētu sakarā ar viņa kristietības nešanas misiju līdz pat tālām Lietuvas robežām ar Krieviju. Bonifācijs jeb Bruno krita no turienes pagānu rokas, – līdzīgi kā iepriekš (sadedzināts) tika cits Bonifācijs, kurš, nākdams no britu salām, kristīja ģermāņu ciltis.

 
 
 
%d bloggers like this: