“Tautietis” Kārlis Markss – dažas neskaidrības uz latviešu dzejas un folkloras robežas.

•  

   

Taisnību sakot, par minēto personu ir nācies dzirdēt tikai pāris lielisku tautasdziesmu, pie tam abas nekaunīgas, tāpēc saņemšos un necitēšu. Labāk, kā iegājies – kaut ko no Raiņa. 
Rainis, kā zināms, labprāt bija gatavs iztulkot pilnīgu visu Marksa “Kapitālu”, bet – kā par sodu – neatradās neviens bagāts izdevējs. Komanditsabiedrība “Tālavas taurētājs” vai vienkārši “Taurētājs” (lāgā neatceros) kaut kur ap 1908. gadu gan bija saņēmusies tulkojumu izdot, taču nikno cenzūras draudu priekšā atteicās no lielās ierosmes. Tā toreiz pajuka iecerētā Raiņa literārtehniskā saskare ar šo šķiriski pavedinošo Rietumu pasaules gara ražojumu.
Cita lieta – kā mūsu varoņa Marksa tēls iemiesojās Raiņa paša daiļradē. Rainis, kā zināms, bija iecerējis uzrakstīt lugu “Saules bērns”. Lugas centrālais varonis – Īls, sākot ar 1900. gadu, visur uzmetumos mīlīgi saukts par Īliņu. 
Šis Īls – kā jau tas latviešu folklorā pieņemts – izcelsmes aspektā cēlies no lāčiem:
“Es lāča dēls iz varas lauzta klēpja.
No pārspēka (! – B.D.) es radīts kaislā priekā!”
Kas ir šis Īls citos – skumjākos – aspektos, tas gan lasītājam tik vienkārši netop skaidrs. Citā vietā Rainis mums saka: “Sociālisms ir vislielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls.”
Vēl citā lugas cēlienā dzejnieks savukārt atklāti nosauc sava varoņa reāli miesisko prototipu: “Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. 

Tātad Īls – Markss, un Saules bērns – līdzīgs citam atradējam – Mečņikovam. Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs? Tikai līdzība (ar Marksu kā varoni citā darbā). 
Īls – tautas un cilvēces cīņu varons.” (Sīkāk skat.: Literārais mantojums, II daļa. R., 1961, 337.-348. lpp.).
Beigās Rainis lasītāju ar savu sarežģīto Īliņu – Marksu noved galīgā nesaprašanā. Tā, piemēram, lugas varone Zemes meita vienreiz sāk slavināt šito lāču dzimtas atvasi:
“Tu ticis tautas dēls, tu krietnis tautietis.”
Bet tautietis Markss (Īliņš, sociālisms utt.) atkal cērt pretī:
“Ak, nē, es tas neesmu, es esmu cits – “
“Kas tad?”
“Ē, ko, es tāpat, laid mani mierā!”
Taisnību sakot, iedziļinoties latviešu folkloristiskajās lugās un arīdzan tautasdziesmās, par Marksu neko lāgā nevar saprast. Nav jau tā nekāda īstena dokumentārā literatūra. 

Cita lieta – laikabiedru atmiņas.