… atceros – upes brasla vidū pie vēl pirmajā karā celta baļķu tilta kavējās iebridis izbrīnījies kumeliņš, garkājains kā meitene, un … turpat pļavā kaut ko piedodoši bubināja viņa mamma – milzīga, skaista ķēve, ar krēpēm smagām kā ūdenskritums…
mēs, mazie, skrējām uz turieni, uz šaurītēm, paskatīties, kā tur rotaļājas sīkās, tramīgās mailītes un pavisam naivās raudiņas no Sekļu ezera…
dienvidū mēs apķērušies aizmigām ēnas pusē uz paviļas aiz kaut kā pavedinoši smaržojošas pirtiņas…
bet straume nesa garām garenus bērzu
atspulgus…
virpulīgi zilspārnu tauriņi un taurenītes vijās un mīlējās zaļganīga kalmju līča tīksmē…
un kaut kur mūs jau meklēja un sauca mūsu jaunavīgās, stiprās, uz īsu brīdi pusdienā no kolhoza atsteigušās mammītes…
vismaz tos savus bērnus pabarot, kur nu atkal aizklīduši…