Noritošā gada vasaru Rainis pavadīja laukos. Viņš cēlās agri no rīta, izdzēra lielu krūzi tikko slaukta piena un skrēja uz upi peldēties. Izpeldējies upē, Rainis nogūlās zālītē un gulēja līdz pusdienai. Pēc pusdienas Rainis gulēja šūpuļtīklā. Satiekot smirdīgos zemniekus, Rainis kratīja galvu un spieda ciet degunu. Ar pirkstiem. Bet smirdīgie zemnieki lauzīja rokās savas naģenes un mierināja viens otru: „Tys ņikas, tys ņikas…”
Harmss par Raini
04
Apr
Bonis.lv 
purvelis
07/03/2011 at 14:52
Vai tas gadījumā nebija par Puškinu?
:::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::::
Kā zināms, Puškinam neparko neauga bārda. Puškins to ļoti pārdzīvoja un vienmēr apskauda Zaharinu, kuram, tieši pretēji, bārda auga tīri labi. — Viņam aug, bet man neaug, — Puškins bieži atkārtoja, ar nagiem rādīdams uz Zaharinu. Un viņam vienmēr bija taisnība.
LikeLike