RSS

Category Archives: Latvieši un Latvija pasaulē

Ekumēnists Sandrs RĪGA – mans draugs no Padomijā nāvei nolemtiem. – Mūsu senā saistības stīga.

Sandrs Rīga (dzimis 1939. gadā Rīgā) – mākslinieks, literāts, disidents, garīgais līderis.

KGB vajāto Ekumenisko kustību kopā ar domubiedriem no Ukrainas, Baltijas un visas padomju pakļautības telpas aizsāka 1971. gadā Maskavā, organizējot neformālas tikšanās un izdodot reliģiski filozofisku “samizdata” žurnālu Priziv (Aicinājums; 1971 – 1996).

Laikā no 1984 – 1987. gadam Sandrs Rīga bija apcietinājumā par reliģijas propagandu – Tālajos Austrumos, Sibīrijā.

Mans sens draugs SANDRS RĪGA – disidents, PSRSā notiesāts uz nāvi. –

Manas mātes krusttēva dēls – kara lidotājs Bonifācijs MAZURS no Aglonas – bija viņa mātes pirmā mīla.

***

Brīvie kristieši padomju okupācijas laika pretošanās kustībā Latvijā..”

http://gramata21.vip.lv/userseng/riga_sandrs_eng?language=en

LifeNews.lv: Сандр Рига: «Есть солнце, вот вам и Рождество!»
/…/sandrs-riga-esty-solnce-…
Dec 28, 2011 – Сандр Рига – некогда простой богемный парень, ставший затем лидером экуменического движения в бывшем СССР, диссидент, …

Ekumenisms (grieķu: oikoumene – “apdzīvotā pasaule”) ir kustība kristietībā, kas vērsta uz vēsturiskās sašķeltības pārvarēšanu un visu konfesiju tuvināšanos. Plašākā nozīmē ar ekumenismu dažreiz apzīmē Ābrama reliģiju kristietības, jūdaisma un islāma vienotību.

Ekumenisms Padomju Savienībā sākās laikā, kad arī citviet pasaulē ticīgie meklēja atgriezties pie kristietības sākumiem, pie vienotas, nedalītas kristietības. Padomju Savienībā ekumenisms apvienoja cilvēkus, kas meklēja garīgu brīvību: dažādu konfesiju ticīgos, mākslas un citu radošo jomu pārstāvjus, disidentus, hipijus, arī bohēmistus, neformāļus.

Ekumene ir jauna pieeja reliģijai, nevis jauna reliģija, tā ir pieeja, kas nojauc barjeras. Mūs interesēja patiesība, kas ir visumiska, bet ne abstrakta, tāda, kas iet caur personību, caur cilvēku – dzīva patiesība. Ekumene – tā ir dzīves māksla.

http://old2.lcca.lv/?page_id=948

Manas mammītes krusttēva dēls BONIFĀCIJS Mazurs (viņa piemiņai par godu dots mans vārds) bija Latvijas Republikas kara lidotājs.

Gājis bojā 1929. gadā Spilves gaisa laukos, izpildot “nāves cilpu” – izmēģinot jaunu Latvijai iegādātu lidmašīnu.

 

Latvijas vēstniece Ukrainā Argita DAUDZE – “Salasīšanās” grupas priekšgalā pie Gaismas pils.

http://www.tvnet.lv/izklaide/galleries/koncerti/19507-ar_salasisanos_nosledzas_gaismas_pils_atklasanas_nedela/?pic=41

 

Latviešu “partizāņu” grupa – stūrī iedzīta sboros Viļņas Ziemeļu pilsētiņā. Es kā vadons, saukts “MELNAIS”..

1974.gads, uzdevos par lielu MĀKSLINIEKU, tāpēc drīz pēc tam tiku aizkomandēts vilku mežā slēpinātā TANKODROMA vizuālas noformēšanas vadībai – PABRADĒ… Ar padotu tadžiku grupu, kas man gruntēja apgleznojamās platības un stāstīja (ko zināja) par urāna nometnēm.

Lasīju Hemingveja “Salas straumē” un “Pāri upei..”

Foto: Ramans (ar brillēm), man aiz muguras – kā klints – mūsu gados vecākais – Ozoliņš no Smiltenes, Jūrmalas nākošie tautfrontieši..

Iespējams, ka fotogrāfējis mūsu slavenā hokeja vārtsarga tēvs – manu noslēpumaino gaitu kompanjons Ārijs IRBE.

 

 

Kā huzāru romance par Tirzmalietes “Tēvu zemi” pārtapinājās?

 
 

Aizabrene un pašreizējā PITALOVA no putna lidojuma. – ПЫТАЛОВО (tulkojumā – SPĪDZINĀTAVA!) – “несмотря на название – в целом приятный городок..”

 

B. Daukšts. Sūtņa Bisenieka rūgtais biķeris. – Visai amizants gadījums no Latvijas diplomātijas nepaustās vēstures.

ERRARE HUMANUM EST*

jeb SŪTŅA BISENIEKA RŪGTAIS BIĶERIS

I. FONS

Laiks, kurā iekrīt šai rakstā dokumentētie diezgan diskrētie notikumi, Latvijas vēsturē bija iezīmīgs ar nopietnām bažām par iespējamām padomju provocētām akcijām Baltijā gadījumā, ja sāktos komunistiskā revolūcija Vācijā, ko Kominterne paredzēja 1923. gada beigās. 26. un 27. oktobrī Rīgā ar īpašu misiju bija ieradies PSRS ārlietu tautkomisariāta Baltijas un Polijas nodaļas topošais vadītājs Vidgors Kops (Kopp). Viņš tikās ar Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu un pārsteidzoši apņēmīgā veidā centās panākt Latvijas neitralitāti Vācijas pārgrozību laikā, kā arī brīva tranzīta garantijas un citas labvēlības, lai varētu netraucēti “sniegt morālu un materiālu pabalstu vācu proletariātam”. Latvijas valdībai nebija pārliecības, ka, neskatoties uz draudzīguma piesaukšanu, Padomes tuvākā vai tālākā perspektīvā tomēr neperina kādus graujošus nodomus pret brīvo Latvijas valsti. (..) Iespējamo komunistu dumpju un revolūcijas ekscesu novēršanā savu artavu toreiz centās dot arī latvju diplomāti citzemēs. Veiksmes mijās ar zaudējumiem. Gadījās arī tā kā daždien Latvijas sūtnim Londonā Georgam Biseniekam.Ÿ Bet – lai taču runā atspoguļojošs dokuments. Tajā būtībā nav pat vajadzīgs ne ko sevišķu pielikt, nedz atņemt. Neviltots autentiskums. Ar nelielu ārēju apdari uzskatāmībai un skaidrībai.

II. KAS BIJA NOTICIS

Nav šaubu – zināmā mērā ārkārtējs, bet pēc cilvēciskas izpratnes saucošs gadījums, ko pats vaļsirdīgais vaininieks ietērpis sekojošos rakstītos vārdos:

“Personīgi un slepeni.

No. 2579.

30. novembrī, 1923.

Latvijas Ministru Prezidentam un Ārlietu Ministram Z.A.Meierovica kungam, Rīgā.

Augsti godāts Meierovica kungs, Errare humanum est! un man Jums tagad jāziņo, ka esmu pamatīgi izgāzies un iegāzies sakarā ar kādu slepenu risku. Vienīgais gandarījums šinī lietā man ir tas, ka kopā ar mani pie šīs padarīšanas iz- un iegāzušies tādi ļaudis, kam ar līdzīgām lietām iznāk darīšanas katru dienu un kuriem vajadzēja labāk nojaust iespējamības, proti, angļu slepenpolicijas (Scotland Yard)  priekšnieks, kas pat kādreiz izteicās, ka esot gatavs savu galvu likt  ķīlā, ka šī lieta mums izdošoties labvēlīgi. (..)”

III. NOSLĒPUMAINĀ ARMĒŅA DAUDZSOLOŠIE PIEDĀVĀJUMI.

Kā tas iesācies? “Kādu laiku atpakaļ manā nostbūtnes laikā Sūtniecībai pietelefonējuse kāda persona, teikdamās varēt piegādāt mums slepenas ziņas par lielinieku nodomiem sakarā ar Latviju un Latvijā izvedamo revolūciju. Tā ka tas bij tanī laikā, kad Kopps Rīgā bij nācis priekšā ar dažādiem savādiem priekšlikumiem, tad lieta likās riska vērta, un es uzdevu sekretāram Liepiņa kungam noiet uz norunāto satikšanās vietu un ar šo personu aprunāties. Tanī pašā vakarā Liepiņa kungam saruna bijuse un šī persona izteikusēs, ka tā esot Krievijas Delegācijas dienestā, kaut gan nesimpatizējot komunistiem, bet esot armēņu nacionālists, kas tikai, savu ģimeni Krievijā meklējot, esot bijis spiests iestāties pie lieliniekiem un tagad gribot no tiem vaļā tikt. Jo ārzemēs lielinieki tam vairs neko nevarot iedarīt. Tas varot pagādāt krievu Rīgas priekšstāvja (Semjona Aralova. – B.D.) slepenos ziņojumus par gatavošanos uz dumpjiem Latvijā, lai sagatavotu krievu armijai ceļu, u.c. lietas. Tā kā viņš esot nolēmis aizbēgt, tad jau labāk pie tā paša izpalīdzēt arī citām mazām tautām un paziņot tām par komunistu nodomiem pret tām. Par ziņām šī persona acumirklī prasot tikai to, lai mēs tai dodam iespēju aizvest no Anglijas – kur pēc dokumentu nozušanas lielinieki varētu to sākt meklēt – savu ģimeni un arī pašam aizbraukt. Un, tā kā pakalpojums būtot izdarīts Latvijai, tad vislabāk, ka tas un tā ģimene kādu laiku, līdz meklēšanas beigām, varētu atrast patvērumu Latvijā. Atlīdzību naudā šī persona prasītu tikai pēc tam, kad mums dokumenti rokā un mēs pārliecinājušies, ka tie mums derīgi un no svara. Tad lai atlīdzinot pēc to vērtības priekš mums. – Tas viss skanēja diezgan plausibli, un tāpēc attiecīgi Jums telegrafēju.(..)” Sekoja rūpīga tālākās rīcības plāna apdomāšana un uzdevumu sadalīšana (divās daļās – pašam sūtnim un sekretāram).

IV. ARĪ  SKOTLENDJARDS  IEKARST.

“Tomēr, nepalaizdamies pilnīgi uz manām spējām stāvokli pienācīgi novērtēt, nogāju pie Anglijas slepenpolicijas ievākt ziņas par  šādu personu. Tur daudz nekas nebij zināms, izņemot vienīgi, ka šāda persona uz uzdotā vārda tiešām iebraukusi Anglijā, bet par tās sakariem ar lielinieku delegāciju slepenpolicijai ziņu trūka, jo pēc līguma delegācijā varot kalpot tikai Krievijas pilsoņi un šī persona uzrādīja mums Persijas pasi. Kad pastāstīju Liepiņa kunga sarunu, slepenpolicijas priekšnieks izteicās, ka te varot būt divas varbūtības: vai nu tieša provokācija pret mani personīgi, lai iepiņķētu mani kādā šaubīga rakstura lietā un tad pieprasītu no Anglijas valdības likt mani atsaukt, vai arī –   šī lieta varot būt patiesa, un tāda tā tam arī izliekoties. Teicu, ka neapzinos, kāpēc lai komunisti raidītu savu  ģenialitāti taisni pret mani kā personu, bet ja vajadzīgs, valsts labā esmu gatavs riskēt ar atsaukšanas prasību. Norunājām, kādus jautājumus likt šai personai priekšā, lai varētu pārliecināties par tās īstenību. (..)”

V. SKRĒBERA JAUNKUNDZES PAZĪŠANAS IZŠĶIROŠĀ NOZĪME.

“Otrās dienas vakarā Liepiņa kungam bij jāsatiek šī persona, lai dotu atbildi, vai mūs šī lieta interesē. Uz angļu slepenpolicijas priekšlikumu Liepiņa kungs šai personai lika priekšā palikt vēl kādu laiku padomju delegācijā un tad sniegt visādas ziņas, bet tā to neapņēmās, jo šis dienests tai apriebies un tā gribot izlietot tagadējo momentu, lai tiktu projām; bez tam neesot vērts palikt un dot sīkas un mazvērtīgas informācijas, kad patlaban varot dabūt ļoti svarīgus un slepenus dokumentus. Paliekot šie dokumenti būtu jāatstāj neizlietoti. Informants bij atnācis pa tumsu, jo no gaismas baidoties, uz Sūtniecību aprunāties ar mani un atkārtoja to pašu stāstu. Dažas lietas stāstā likās nevajadzīgas, un vispār šis kungs bij stipri pļāpīgs, bet tas varēja liecināt arī tikai par sirsnīgumu un par neparašu melot un niekus stāstīt. Viņš pazīstot daudzus latviešus no Maskavas darbības laikiem un minēja kādu Skrēbera jaunkundzi, kas tagad kalpojot mūsu konsulātā Karaļaučos. Citus pēc vārdiem neatminot, bet Rīgā satiekoties tos pazītu. (..)” Vispārīgi izsakoties, Skrēbera jaunkundzes piesaukšana īstā laikā un īstā vietā atstāja ļoti pārliecinošu iespaidu. Citādi laikam nemaz nevarēja būtŸ. “Norunājām, ka lai tas sāk rīkoties un lai gādā savu ģimeni laukā no Anglijas. Priekš tam viņam vajadzīga nauda, un iedevu tam L 35. Kad nākamā dienā aprunājos atkal ar Scotland Yard’u, tad tiem lieta likās pilnīgi ticama, un slepenpolicijas priekšnieks izteicās, ka par to esot gatavs savu galvu ķīlā likt. Jā jau tādi kungi uz lietu skatījās šādām acīm, tad mums, profāniem, tur nedrīkstēja būt nekas ko iebilst. Tomēr norunājām pastāvīgi viens otru informēt par notikumu gaitu un savstarpēji apmainīties ar ziņām.”

VI. LIELĀ KOLEKTE.

“Pēc kāda laika šī persona uzdeva dažas lietas attiecībā uz komunistu kurjeru iebraukšanu Latvijā un pagādāja kāda šāda kurjera fotogrāfiju. Tas maksāja L12, jo fotogrāfija esot jānopērkot no kāda cita armēņa, kas delegācijā  šādas lietas pārzinot. Dažas dienas vēlāk šī persona paziņoja, ka  ģimene esot jau ārpus Anglijas, kur gaidīšot viņa ierašanos, lai tad brauktu uz Zviedriju pēc iebraukšanas atļaujas Latvijā, un to gribot saņemt no Ducmaņa kunga, pie kura tie ieradīšoties zem vārda  Šmuljans (  šo vārdu lika priekšā   šī persona, jo tā tās ierašanās Latvijā nebūšot tik uzkritoša). Lai novērstu aizdomas no Latvijas par dokumentu pazušanu, likām personai priekšā paņemt dokumentus attiecībā arī uz citām valstīm, lai jauktu pēdas. Tad persona izteicās, ka pie citām valstīm tai negriboties iet, jo to vietējās sūtniecībās esot ļaudis, kas pastāvīgi sakaros ar lieliniekiem. Lai mēs aprunājoties ar attiecīgiem ministriem, un tad raudzīšot dabūt ziņas arī par Somiju, Igauniju, Poliju un pat Lietavu. Šinī gadījumā nav vērts atstāstīt manas sarunas pie dažādiem kolēģiem, bet varu teikt, ka tie visi bij gatavi riskēt ar zināmu naudas summu, lai varētu  šīs ziņas dabūt.” Netaktiski būtu visus riskētājus uzskaitīt, bet, kā raksta Bisenieks – “no viena saņēmu L100 iemaksu par apsolītām ziņām. Šo summu nodevu līdz ar L73 no mums  šai personai, kas gatavojās tūlīt lietu izdarīt un visas ziņas mums nodot, ar vēlējumos, lai mēs tad izdalām attiecīgām valstīm un apņemamies no tām pēc derības izpētīšanas iekasēt tikai par labu pienācīgās summas. Pa to laiku arī paši angļi sāka lūgt, lai izdabonot ziņas, kas tos varētu tieši interesēt, un tas nokavēja iznākumu par vairākām dienām, jo izdevīgais moments caur jaunu ziņu prasību bijis garām un jānogaida cits. Pēdējā dienā persona teica, ka viss esot gatavs, lai Liepiņa k-gs satiekot to norunātā vietā ar L50, tad novedīšot to uz savu dzīvokli un nodošot dokumentu fotogrāfijas un norakstus. To būšot ap 60 lapas. (..)” Visus apsolītos sīkumus neatstāstīsim, jo apstākļi pēkšņi sāka sarežģīties.

VII. ATSLĒGA SKAPIM, KUR DOKUMENTI GLABĀJAS.

Sasolījis visādus konfidenciālus debesu brīnumus, Persijas pavalstnieks paziņoja, ka “viņam vajagot vēl tikai pieiet delegācijā un dabūt savā rokā kādu atslēgu un tad izņemt oriģinālus. Liepiņa kungs ieradās noteiktā vietā un – nepamanīti – arī slepenpolicijas aģenti. Persona vairāk reizes aizgājusi, lai dabūtu vēlamo atslēgu, bet arvien delegācijā bijis daudz ļaužu un  špiki, kas uzvaktējot pašus darbiniekus, un atslēgu varējis dabūt tikai daudz vēlāk. Tāpēc arī no dokumentu tūlītējas izdošanas nekas neiznācis, un lieta atlikta līdz vakaram. Vakarā persona atkal pietelefonēja, ka viss esot kārtībā, ap plkst. 11 naktī, un ka tā pati tikko neiekritusi un tagad jau vairākas reizes telefonēts uz tās dzīvokli pēc zināmās atslēgas, jo (delegācija. – B.D.) nevarot tikt pie tā skāpja. Pa nakti esot nedroši dokumentus nest, it sevišķi, reiz lielinieki nozušanu liekas pamanījuši, tāpēc to izdarīšot no rīta. Otrā rītā tā (persona – B.D.) pietelefonēja atkal plkst. 8 un teica, ka pašam tam nedroši dokumentus nest, tāpēc tos Liepiņa kungam nodošot noteiktā vietā starp plkst. 9.45 un 10 kāda jaunkundze, kas Liepiņu redzējusi un kuru arī Liepiņa kungs redzējis. Ja nebūšot tieši noteiktā laikā, lai drusku pagaidot. Liepiņa kungs nogaidīja trīs stundas, un tad man bij skaidrs, ka esam izgāzušies, jo neviens nebij norunātā vietā pretim. (..)” “Mums šī afēra izmaksāja tātad kopā L170, kurus lūdzu kaut kā mums atlīdzināt,  ņemot  šos izdevumus, kuri patiesībā nav saistāmi ar Sūtniecības budžetu, bet gan drīzāk ar Militar-Attache padarīšanām, uz kādu citu – Ministru kabineta rīcībā esošu kontu. Tā kā mums Militar-Attache nav, tad   šādos apstākļos centāmies darīt visu, ko domājām Latvijai par labu nākam, un esam tai pārliecībā, ka, ja lieta būtu izdevusies, tad mums nekādas grūtības nebūtu paredzamas, iekasējot izdevumus no attiecīgām citām Latvijas iestādēm. Tikai  šinī gadījumā mūsu labais nodoms neizdevās, bet tas nav rets gadījums šādās lietās, un ceram, ka arī šo kļūdu mums piedos, sevišķi, kā minēju, tamdēļ, ka arī ļoti kompetentas personas bij tais domās, ka esam uz pareiza ceļa. Ja Sūtniecībai šo summu neatmaksātu, tā mums būtu jāņem no beznorēķināšanās kārtībā atvēlētām summām, bet tad tas samazinātu Sūtniecības darbības iespējamību. Mani citi kolēģi, kas  šinī gadījumā līdzīgi iekrituši, noteikti cer uz summu atdabūšanu.”

VIII. NAV ĻAUNUMA BEZ LABUMA.

“Sakarā ar visu šo lietu mums tomēr ir viens, ko noteikti varam likt mūsu kredītā: esam caur tam ieguvuši vienu jaunu un stipru draugu vairāk angļu iestāžu starpā – Scotland Yard’u. Ģenerālis Burt’s (Berts), ar kuru par   šo lietu visu laiku bijām sakarā un kuru iedomājāmies kā mūsu militāro ekspertu, gadījumam, ja būtu jāspriež, kas no piegādātiem dokumentiem ir vērtīgs, arī bij nogājis pie Scotland Yard’a aprunāties. Tur tam teikts, kā jau anglim un ģenerālim, daudz vaļsirdīgāk, ka angļiem ļoti patīkot mūsu atklātība šinī gadījumā un ka tie redzot, ka Latvija pret Angliju izturas ar lielu uzticību, un ka tie gatavi pret Latviju izturēties tāpat. Cik saprotams, tad Scotland Yard darījis iespaidu uz Foreign Office un arī uz War Office, lai Latviju uzskatot par īstu draugu un lai arī pret to kā pret draugu izturoties. Man ir tāda nojauta, ka tas tiešām mums palīdzējis, kauču sakarā ar tagadējo ieroču ieprkumu, tā cenām un vispārējo pretimnākšanu šinī lietā. Es domāju, ka pie tam mēs esam profitējuši vairāk kā minētos L170, un, ja visai šai nelaimīgajai afērai cita rezultāta nebūtu bijis kā vienīgi tas, ka esam ieguvuši jaunus draugus un caur to palīdzību labākus pirkšanas noteikumus, es esmu ar mieru šādu afēru atkārtot kurā katrā laikā, ja iznākumu varētu paredzēt to pašu. Beidzot vēl gribu aizrādīt uz vienu apstākli: pēc lietas caurkrišanas, redzot, ka te bijusi darīšana ar ļoti veiklu un rutinētu blēdi, Scotland Yard vēl jo vairāk ieinteresējies par šo lietu un grib minēto vīru noķert, lai tur vai kas. Caur mūsu atklātību tiem izdevās redzēt šo personu, un tagad slepenpolicija grib raudzīt to saķert uz citiem motīviem. Te jāatzīmē Scotland Yard’a smalkjūtība: tie šo vīru neķers, pirms es nebūšu tiem devis atļauju, kuras došanu es dažas dienas novilcināju, jo negribēju, lai varētu izlikties, ka arestam ir kāds sakars ar mums. Ja šo personu slepenpolicijai izdotos saķert, tad tā cer, ka tai būs rokās svarīgs ierocis pret krievu delegāciju un pierādījums par tās neturēšanos pie līguma noteikumiem.Šo apstākli tad tie pie gadījuma varēšot piezīmēt, ka sakarā ar kādu ļoti niecīgu labvēlību, ko Latvija Anglijai izdarījusi pagājušā gadā, pēdējai izdevies iegūt tādas ziņas, kas pilnīgi pārveidojušas Anglijas attiecības pret Krieviju Dženovas konferences laikā. To angļi arvien atmin un mums par labu pieraksta, un arī   šinī gadījumā ar šinī rakstā minēto personu to atlīdzība par palīdzību netika prasīta augstāka par Dženovas konferences gadījumu: viena vīza. Kad sarunās ar slepenpolicijas priekšnieku teicu, ka esmu ar mieru visus dabūtos dokumentus tiem parādīt, tas teica, ka mani no tāda solījuma pildīšanas atsvabinot, bet gan uzstādītu vienu lūgumu – pēc minētās vīzas. To, protams, apsolīju, bet tagad tas vairs nebūs vajadzīgs pildīt, jo apstākļi grozījušies. Cerībā, ka atradīsiet par iespējamu mūsu kļūdu attaisnot un Sūtniecībai no citādiem fondiem atlīdzināt tai sakarā ar to cēlušos izdevumus, palieku ar cienīšanu

G.W.Bisseneeks.”

 IZSKAŅA

       Sūtņa Bisenieka iegāšanās ar blēdīgo Persijas pavalstnieku gribot negribot, protams, atsauc atmiņā teiksmaino Ostapa Bendera tēlu, kuram gan bija cita – kā zināms, turciska pavalstniecība un cita interešu joma. Bet, nopietnāk runājot, noslēpumainais “armēnis”, par kura paša informatīvajiem ieguvumiem sūtnis Bisenieks neieminas, iespējams, ir tas pats Krievijā pazīstamais 20. un 30. gadu superaģents, kas pirms dažiem gadiem publicējās, šķiet, “Pravdā” un izjusti atcerējās, kā viņš kādreiz veikli uzdevies par izcilu ginekologu Persijas pavalstnieku, ticies ar latviešiem utt., utt. Galvot nevaru. Laiks rādīs. Meklēsim rakstos.

* Errare humanum est – kļūdīties ir cilvēcīgi (latīņu val.)

 

Remarka vietā Lisabonas vecpilsētā Alfamā uz ostas fona. – Stāvie viļņi manu draugu Hipiju līcī Matalā, Krētā.

 
 
Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 332 other followers